Fragments no intervijas:
Jums ir liela pieredze valdības darbā. Kā kopumā vērtējat jauna premjera meklējumus, partiju attiecības?
Man liekas, ka Latvijas Valsts ir nonākusi tādā situācijā, ka vairs nevar atļauties valdību, kura tikai izliekas, ka strādā.
Tad taisnība Āboltiņai, kura jau vasarā teica, ka līdzšinējai premjerei pietrūkst iniciatīvas, aktivitātes?
Manuprāt, ir vairākas tādas jomas, kur jāveic sistēmiskas reformas. Pirmā ir izglītība, otrā - veselības aizsardzība. No vienas puses, saprotu Straujumu, kura negribēja atļaut pieņemt noteikumus par jauno darba samaksu, skaidri saprotot, ka piešķirt papildu naudu nereformētā, nesakārtotā sistēmā ir kā to mest bezdibenī. Tur ir nepieciešamas striktas reformas. Ja kāda skola jāslēdz, tad tā arī jādara. Paprasiet jebkuram skolas direktoram, viņš jums pateiks, ka skola ir efektīva vien tad, ja ir vismaz divas paralēlklases. Tad ir kaut kāds saprātīgs mērogs, kas ļauj piesaistīt labus skolotājus, nodrošināt slodzes, algas utt. Principi ir skaidri definēti, kādam jānāk un tie jāievieš. Kad mums kādi 300-400 tūkstoši no valsts aizbraukuši, kad redzam, kas notiek ar demogrāfiju, mēs nevaram vairs atļauties uzturēt tik lielu skolu skaitu, daļa jāiekonservē līdz labākiem laikiem, pagaidām jāizmanto citiem mērķiem. Diemžēl koalīcijā konceptuālas debates par to, kas valstī būtu sistēmiski darāms, lai veicinātu attīstību, nenotiek.
Kāpēc?
Partiju vājums. Visā pasaulē ir tā, ka vajadzīgas, bet nepopulāras lietas valdības paveic pirmajā gadā pēc vēlēšanām un tad ir laiks pierādīt, ka reformas, ko esi veicis, nes kaut kādus pozitīvus augļus. Bet mēs šo gadu esam pazaudējuši. Lai ko iesāktu nākamgad, ir jābūt diezgan lielam pašnāvniekam, jo tuvojas pašvaldību vēlēšanas. Plus vēl ir jārēķinās ar to, kas notiek lielajā - pasaules politikā, kur šobrīd ir spēku pārbīdes, jaunas konfigurācijas meklējumi. Tur gan neko nevaram ietekmēt, līdz ar to labākais, ko varam darīt, ir savest kārtībā savu valsti. Nav īstais laiks nogaidošai politikai.
Ja Āboltiņa tiktu premjeres amatā, valdības darbs būtu efektīvāks?
Viņai īsti nav kur atkāpties. Viņai nav ko zaudēt. Vai nu pierāda, ka spēj mobilizēt komandu, visus pozitīvi pārsteidz, vai paceļ rokas.
Vismaz nodokļu celšanā vai jaunieviešanā deputāti un līdzšinējie ministri bijuši visai izlēmīgi.
Un tomēr par kaut kādu nodokļu politiku runāt nevaram - nodokļu politikas Latvijā šobrīd nav. Nodokļi tiek izmantoti kā fiskāls instruments, lai iekasētu nepieciešamo naudas daudzumu. Bijušais finanšu ministrs Vilks Solidaritātes nodokli nosaucis par kara nodokli, un tam var pilnībā piekrist. Vajadzēja naudu - ieviesa nodokli.
Arī mēs kā ceļu būvētāju pārstāvji ar to saskaramies - ar visiem esam izrunājuši un visi atzīst par saprotamu, ka autobraucēju samaksātā naudiņa jāiegulda ceļubūvē un uzturēšanā. Ir normāli, ka mēs paši maksājam par to, ko patērējam. Bet, kad autobraucēji grib redzēt, kur tā naudiņa ir un kāpēc tā uz ceļa neatgriežas... Ja kādreiz bija divi nodokļi - akcīze un autobraucēja maksājums, tad tagad ir septiņi nodokļi ar kuriem kopumā gadā iekasē ap 480 miljoniem. Tajā pašā laikā tikai kādi 149 tiek atvēlēti ceļiem. Un tad brīnāmies par bedrēm...
Prioritāte ir aizsardzība.
Ir taisnība, ka, ja nebaro savu armiju, var nākties barot svešu armiju. Bet likumu par to, ka 2% finansējuma jānovirza aizsardzībai, pieņēma jau mana valdība - tā bija viena no nerakstītām kvalifikācijas normām, lai mūs pieņemtu NATO! Kāpēc visus šos gadus par to bija aizmirsts?! Tagad nu pamodušies, kad sākušās Ukrainas un Sīrijas problēmas, un pasniedz šo tēmu kā jaunumu vai milzu varoņdarbu. Bet tajā pašā laikā nepietiekama uzmanība tiek veltīta citam drošības aspektam - šogad Satiksmes ministrija rosināja atvēlēt naudu pierobežas ceļu sakārtošanai. Repše savulaik, nākot pie varas, skaļi paziņoja, ka tur ir kaut kādas blēdības, un naudu atņēma, kaut visas izmeklēšanas beidzās ar neko. Un kādas ir sekas? Televīzijā Robežsardzes komandieris atzīst, ka mēs jau to robežu redzam, pateicoties sensoriem un kamerām, taču, ja kāds iet pāri, nokļūt līdz tai vietai nevaram. Tad, mīļie cilvēki, ja gribam, lai mūsu robeža ir droša, piešķiram taču tos 16 miljonus un uztaisām vienreiz to ceļu, kas robežsargiem nepieciešams!
Visa intervija lasāma trešdienas, 23.decembra, avīzē Diena!