Pirmais ir tas, ka ir radīta stresa situācija pašā iestādē, ir kavēts ritmisks, vienmērīgs darbs, izveidojušās divas polāras nometnes, kuras ir nostājušās viena pret otru. Tas nekad neveicinās iestādes normālu darbu. Ne jau kaut kādu sliktu mērķu vadīts Vilnītis mēģināja veikt šo reformu, kas faktiski kļuva par šī konflikta galveno cēloni jau pagājušā gada aprīlī, kad viņš parakstīja grozījumus biroja reglamentā. Daudzi nepiekrita šai reorganizācijai, arī komisija, kuru vadīja virsprokurors [Arvīds] Kalniņš atzina, ka ir pieļauta funkciju dublēšanās, pārklāšanās. Tālāk šī Vilnīša iecerētā reorganizācija tā arī nerealizējās un beidzās ar to, ka šī gada 12. janvārī Ministru prezidents ar savu rezolūciju atcēla Vilnīša rīkojumu. No šī fakta izauga viens no būtiskākajiem konstatētajiem pārkāpumiem. Tātad Vilnītis faktiski neizpildīja šo premjera rīkojumu, ka ir jāstrādā pēc iepriekšējā reglamenta un ilgstoši turpināja realizēt savu ieceri. Tas vien jau parāda KNAB vadītāja attieksmi kopumā. Ja ir pārraugošās instances, konkrētā gadījumā – premjerministra – rīkojums, tad, atbilstoši valsts pārvaldes hierarhijai, šis rīkojums ir pildāms. Ja tas netiek pildīts, tas ir nopietns pārkāpums. No jūsu teiktā ir jāsaprot - jūs nepiekrītat uzskatam, ka Vilnītis ir apzināti gribējis sagraut KNAB?Tieši tā. Ja mēs būtu konstatējuši šādu darbību, kas liecina par tīšu, apzināti prettiesisku rīcību, tad tā jau ir krimināli sodāma darbība. Ir viens kriminālprocess, kurš ir uzsākts saistībā ar operatīvai darbībai paredzēto finanšu līdzekļu izlietojuma pamatotību un likumību, bet pagaidām Vilnītim šajā jautājumā var saskatīt atbildību tikai, ciktāl viņam kā iestādes vadītājam ir vispārēja atbildība par visu iestādi. Pateikt to, kāda tieši ir viņa nosacītā atbildības pakāpe nevar, kamēr nebūs izvērtēta krimināllieta. Pārējos jautājumos – jā, ir ieļauti likumpārkāpumi, bet viņi neviens nav tik smagi, ka būtu jāvērtē kriminālatbildība. Tad problēmas sakne, no kuras viss izauga, ir reorganizācija? Es domāju, konflikts aizsākās jau nedaudz ātrāk. Ļoti iespējams, ka tā bija nepietiekama pieredze vadīšanā, jo atnākot jaunam priekšniekam, diez vai viss kolektīvs uzreiz tā viennozīmīgi nostātos pret viņu: nē, mēs viņu nepieņemam! Viņi vērtē. Acīmredzot, kaut kur komunikācijā ir pieļauta kļūda...Vai nu viņa paša uzvedībā vai kaut kādās veiktajās darbībās, ar kurām viņš arvien vairāk un vairāk ieguva kolektīva neuzticību. Un līdz ar to viņam neveidojās komanda... Ir, protams, viņam savi cilvēki, kuriem viņš uzticas, ar kuriem viņš strādā, bet tomēr notika sašķelšanās. Un, ja notiek sašķelšanās, ja nostājas viens pret otru, tur nevar būt nekas labs.Vai par to jāuzņemas atbildība tikai Vilnītim?Jā, starp citu, par šādu jautājumu Vilnīša kungs arī komisijas sēdē ieminējās. Bet es gribu uzsvērt to, ka komisijas uzdevums bija vērtēt priekšnieka atbildību, nevis vietniekus. Par vietniekiem atbild priekšnieks. Viņam ir dota visa likumā noteiktā vara ietekmēt viņus ar disciplinārsodiem, citos veidos... Beigās jau viņš to nodemonstrēja, atbrīvojot vietnieku Alvi Vilku no darba. Šī atbrīvošana bija kā disciplinārsods, tātad viņš rādīja, ka tomēr spēj pieņemt kaut kādus lēmumus... Cits jautājums ir – cik šis lēmums bija tiesisks? To izvērtēs tiesa.Jūs savulaik teicāt, ka katrs šis pārkāpums atsevišķi ņemts nevarētu kalpot par pamatu atbrīvošanai no amata? (Domā) Es teikšu tā - pašreiz varbūt varētu kādu, ja tā labi gribētu... Jā, premjera rīkojuma nepildīšana ir nopietns pārkāpums, par to vien varētu atbrīvot no darba. Bet par citiem... Lielākā daļa ir tādi pārkāpumi, kuros viņš tieši nav vainojams. Ir epizodes, kur jau no biroja izveidošanas pirmsākumiem ir izveidota nepareiza prakse un neviens no iepriekšējiem vadītājiem to nav novērsis. Bet mēs nevērtējām iepriekšējo vadītāju atbildību. Tu esi priekšnieks, tu arī atbildi, lai tavā iestādē būtu kārtība. Bija jānovērš. Nenovērsa, nepamanīja. Un viņš jau arī pats to atzīst, ka tās ir nepieļaujamas kļūdas, bet tās bijušas jau iepriekšējā vadītāja Loskutova laikā, pirms tam arī. Bet tas jau neattaisno to, ka ir pieļauts pārkāpums. KNAB darbinieku vēstulē bija minētas arī diezgan nopietnas lietas attiecībā uz informācijas nopludināšanu, kas varētu rezultēties konkrētu lietu izgāšanā. Ja mēs konstatētu šādus faktus, tad viennozīmīgi būtu kriminālprocess. Ja ir operatīvās informācijas nopludināšana vai izpaušana, tad viennozīmīgi tā ir dienesta stāvokļa ļaunprātīga izmantošana vai nu mantkārīgā vai kādā personisku motīvu vadītā nolūkā. Bet komisija nav konstatējusi, ka Vilnītis būtu nopludinājis operatīvo vai kriminālprocesuālo informāciju. KNAB darbinieki vienkārši nespēja jums pierādīt, ka Vilnītis varētu būt nopludinājis informāciju konkrētās lietās?Tā nav bijis, ka kāds atnāktu un pateiktu: lūk, manā lietā Vilnītis nopludināja informāciju, un tāpēc šī lieta izgāzās. Tā nav bijis.Vilnītis publiski savu atbrīvošanu saistīja ar politiskām spēlēm. Jūs uzskatāt, ka komisija savos vērtējumos vadījās no politiskām interesēm?Komisijā bija trīs profesionāļi, kuriem ar likumu ir aizliegts būt politizētiem. Protams, aizliegs ir viens, var jau vienmēr pateikt, ka viņš tur simpatizē kādam. Un tad komisijā bija divi politiķi. Viens no viņiem – Vienotības pārstāvis, tieslietu ministrs Aigars Štokenbergs, otrs – ZZS pārstāvis, Nacionālās drošības komisijas vadītājs Daudzes kungs. Par viņiem vēl varētu teikt, ka viņi ir politizēti. Bet Drošības policijas priekšnieks, SAB direktors un ģenerālprokurors... Es nedomāju, ka kādai no šīm trim personām varētu to pārmest. Ir konkrēts pārkāpums, tur pat nav runas par politiku, tur nebija neviena politiska jautājumu. Jums pašam acīs Vilnītis nav pārmetis politizāciju?Personīgi man viņš nav teicis, ka es veiktu kaut kādu izrēķināšanos ar viņu.Bet, ja viņš to saka medijos, viņš pēc būtības to saka par visu komisiju, tātad arī par jums.Lai viņš saka. Katrs aizstāvas, kā māk, un es nevienam negribu neko pārmest. Es jau saku, ka drīz mēs jau bērnudārzos sāksim politizēt – ja kādam bērnudārzā audzinātāja būs izteikusi aizrādījumu, tad pateiks, ka tā ir politiskā spiediena izdarīšana caur bērnu uz vecākiem. [Bijušais KNAB priekšnieka vietnieks] Alvis Vilks ir izteicies, ka, viņaprāt, ir apdraudēta KNAB pastāvēšana...Netaisīsim vētru ūdensglāzē. Kas viņus apdraud? Ja atsevišķi politiķi un advokāti ir izteikuši viedokli, tas ir un paliek viņu viedoklis. Es nesaskatu pamatu reālam biroja eksistences apdraudējumam. Kur tad tas ir? Nu, nav. Tā ir tāda sabiedriskās domas noskaņošana un panikas celšana. Vai jums ir skaidrs, kas īsti ir KNAB problēmu sakne?Es teikšu tā, ka vismaz pēdējo gadu laikā, ne tikai Vilnīša, bet arī iepriekšējā vadītāja laikā ir pietrūcis profesionālas vadības. Manā ieskatā ir jābūt tomēr profesionālim ar operatīvā darba pieredzi un, vēlams, arī ar vadoša darba pieredzi. Jūsuprāt, būtu vēlams, lai nākamais KNAB priekšnieks nāktu no esošo KNAB darbinieku vidus?Pirmkārt, es palieku pie sava ieskata, ka ir jābūt konkursam, ka KNAB gadījumā nav pareizi, ka izvēlas vienu konkrētu cilvēku un tad viņu virza. Arī attiecībā uz ģenerālprokuroru varētu teikt to pašu, attiecībā uz sevi. Augstākās tiesas priekšsēdētājs izvirzīja, es pats esmu izbaudījis, kā tas ir, kad rodas šī neticība, kad šis cilvēks ir vienīgais kandidāts un nav saprotams, kāpēc tieši viņš un nevis kāds cits, kāpēc nav dota iespēja izvēlēties. Mēs paši gatavojam arī grozījumus Prokuratūras likumā, ka ir jābūt vairākiem kandidātiem.Vai viss šis process neapdraud iespēju atrast labu KNAB vadītāju tikai tāpēc, ka neviens tur negribēs galvu bāzt?Tāda iespēja pastāv. Var izveidoties situācija, ka cilvēki vienkārši negribēs. Tagad jau ir vērojama šī tendence, ka ne pārāk daudzi grib darboties atbildīgos amatos. Pirmkārt, tas ir saistīts ar vispārējo sabiedrības attieksmi – vēl nezinot cilvēku, viņš jau saņem kārtējo mēslu spaini uz galvas un tad sāk skaidroties, kas tad viņš vispār ir. Tā ir tāda mūsu nacionālā rotaļa.Jums pašam ir skaidrs, kādēļ jūs 9. Saeimas deputātiem izrādījāties labāks kandidāts par jūsu priekšteci Jāni Maizīti?Es domāju, ka šajā gadījumā jau daudziem balsotājiem bija vienalga. Ja, balsojot par Maizīša kungu, viņiem bija konkrēti skaidrs, kāds mērķis ir jāpanāk, tad, pēc tā panākšanas jau tālākais vairs nevienu neinteresēja. Būtu manā vietā kāds cits nominēts, arī nobalsotu par.Jūsuprāt, tie deputāti, kas nobalsoja par jūsu kandidatūru, nejūtas vīlušies savā izvēlē?Ļoti pieļauju, ka daudziem tagad ir mainījies priekšstats. Par mani tika vākta informācija, kāds es esmu kā virsprokurors. Pieļauju - tā informācija bija, ka ļoti mierīgs un nosvērts, feins čalis un viss. Bet es varu atgādināt vienu teicienu, ko es pērn pēc nominēšanas uzreiz teicu: ar mani viegli nebūs. Ar to es toreiz domāju, ka ar mani nevarēs manipulēt, ja kāds te iedomājas. Katrs vērtē pats, negribu sevi ne slavēt, ne kritizēt. Ja cilvēks ir šādā amatā un sāks locīties katram vēja pūtienam, tad viņam te nav ko darīt. Valdis Zatlers intervijā Dienai piesauca arī sarunu ar jums un teica, ka jūs tikšanās laikā atklājāt informāciju, kas „liecina, ka valstī stāvoklis ar tiesiskumu, lielā mērā ar korupciju ir daudz nopietnāks, nekā to redzam medijos un iedomājamies savā ikdienā”. Ko jūs viņam pastāstījāt?Tā bija konfidenciāla saruna tādā nozīmē, ka Valsts prezidentam ir tiesības iegūt no ģenerālprokurora informāciju, kura ir aktuāla. Protams, ka es Valsts prezidentu informēju plašākā apjomā, nekā tas tiek pasniegts sabiedrībai, bet katrā ziņā tur nebija nekā tāda ļoti šokējoša. Faktiski es informēju par šīm kratīšanām, par šo kriminālprocesu, kas tika uzsākts 20.maijā – kāpēc tika uzsākts, kas tajā ir un par iesaistītajām personām. Protams, bija jautājumi, kā es varu izskaidrot pieteikuma par kratīšanas izdarīšanu noraidīšanu Saeimā. Bet vai šī lieta tiešām ļauj runāt par ļoti nopietnu situāciju ar tiesiskumu šajā valstī?Es negribētu dramatizēt. Ir, protams, problēmas. Bet es nevaru piekrist, ka būtu tiesiskuma krīze. Ir dažādi bīstami simptomi, kas liecina, ka nav viss kārtībā.
Jūs ticat, ka 20.maijā ierosinātais kriminālprocess beigsies ar notiesājošiem spriedumiem?
Tas ir ļoti pāragrs jautājums.
Bet Strīķe ir paudusi pārliecību, ka pierādījumu apjoms liecina – lieta neizgāzīsies.
Es dzirdēju šo preses konferenci. Bet vēl ir pāragri spriest, jo notiek darbs, lai apzinātu kratīšanā izņemto dokumentu saturu. Tas apjoms ir ļoti liels.
Šī būs ilga lieta?
Tā katrā ziņā nebūs no ātrajām. Izskatās, ka tur būs nepieciešamas starptautiskās sadarbības, lai skaidrotu dažādu firmu piederības, to īpašniekus, patiesos labuma guvējus un tamlīdzīgi.
Kādu kaitējumu šajā lietā nodarīja informācijas noplūde?
Tas nebūs iemesls, lai lieta izgāztos, bet, pirmām kārtām, tas radīja to, ka tika sasteigti veiktas izmeklēšanas darbības. Izmeklēšanas tiesnesis kratīšanas sankcionēja 24.maijā un netika plānotas darbības uz 25.maiju, jo 42 kratīšanas ir milzīgs apjoms – ir jāiesaista faktiski visi KNAB operatīvie darbinieki, lai varētu to nodrošināt. To vienā dienā nedara. Steiga nekad nenāk par labu – steigā vienmēr pieļauj kaut kādas kļūdas. Mēs nejaucamies politikā, bet arī apzinājāmies to, ka šāda plaša masveida akcija, kurā ir iesaistīti politiķi, vienmēr tiks traktēta kā politiska rīcība. Tā arī notika. To mēs apzinājāmies, un, ņemot vērā, ka prezidenta vēlēšanas bija turpat... Nu, nebija plānots tas.
Vai tika pieļautas kļūdas?
Es domāju, ka noteikti bija. Viss notika ne tā, kā bija cerēts. Bet, kā apgalvo KNAB atbildīgās amatpersonas, tad rezultāti ir labi – ir iegūti pietiekami vērtīgi pierādījumi.
Atceroties to Šlesera imunitātes gadījumu, ja paraugāmies plašāk – vai no deputāta kratīšanas vispār ir jēga, ja pirms tam ir viss šis process?
Lielā mērā šī jēga zūd, bet ne pilnībā, jo cilvēks jau nezina, ko meklē. Tādēļ jau viņš no savas mājas neiznesīs pēdējo krēslu ārā. Katram mājās ir kāds nosacītais arhīvs, dokumenti, un vai nu tas cilvēks vienmēr atcerēsies, kur kas atrodas, kas tie par dokumentiem un galvenais – viņš jau nezina, kas ir vajadzīgs. Viņa ieskatā šis dokuments varbūt nekādus riskus nerada, bet izmeklētājs redz tur saikni ar kādu citu darbību.
Vai tad tajā laikā nevar paspēt iznest visu māju?
Var. Bet kurš to darīs? Vai tas nebūtu vienkārši smieklīgi, ja tagad atļauj kratīšanu, izejot šo imunitātes atņemšanas procedūru, aizbrauc, bet tur ir plikas sienas? Kā šis cilvēks vispār to izskaidros? Tas tā jokaini būtu.
Pārbaude par informācijas noplūdi saistībā ar kratīšanām tā dēvētajā oligarhu lietā turpinās?
Jā. Drošības policija izmeklē procesu, meklē iespējamo avotu, kurš ir izpaudis informāciju. Ģenerālprokuratūras prokurors uzrauga šo procesu, bet ne vairāk.
Vai vājais punkts var būt arī Ģenerālprokuratūrā?
Cik es esmu dzirdējis, tad ir tieši otrādi. Ir pārmetumi, ka no Ģenerālprokuratūras dabūt informāciju ārā ir ļoti grūti.
Ir piefiksēti gadījumi, kad kāds no prokuroriem dzer kafiju ar personām, kurām krimināllietās ir liecinieka statuss vai tamlīdzīgi.
Šādā gadījumā varētu runāt par ētiku, ka tas varbūt nebija korekti, bet pats par sevi jau tas nav nekāds pārkāpums. Ja prokuroram lietvedībā ir kriminālprocess, tad ar procesā iesaistītām personām būtu jātiekas pamatā dienesta kabinetā. Privāta rakstura tikšanās nav vēlamas un atstāj negatīvu iespaidu, var tikt negatīvi traktētas.
Bet tas nenozīmē, ka šādas lietas nenotiek.
Es jau nesaku, ka nenotiek. Tik naivs es neesmu.
Jūs pieļaujat, ka attiecībā uz informācijas nopludināšanu prokuratūrā vēl arvien ir kādas sūces?
Protams, es neizslēdzu šādu iespēju. Vienmēr ir grūti, jo tik lielā kolektīvā, kāds ir prokuratūra, aizdrīvēt visas sūces nav iespējams.
Bet tie laiki, par kuriem varējām lasīt grāmatā Tiesāšanās kā ķēķis, kur daži prokurori ar advokātiem telefonsarunās dalījās informācijā, ir pagājuši?
Es nevaru apgalvot kategoriskā formā. Es uzskatu, ka absolūti lielākā daļa prokuroru ir godīgi, bet nevaru izslēgt, ka ir cilvēki, kas to dara arī pašreiz. Ja mums ir pamats uzskatīt, mēs pārbaudīsim. Un, ja apstiprināsies, tas cilvēks tiks sodīts pēc visas likuma bardzības, jo es nepieļaušu, ka tādi cilvēki strādā.
Jūs pats esat kopš iecelšanas ģenerālprokurora amatā ticies ar kādiem politiķiem kafejnīcās vai kur citur?
Kafejnīcās es neesmu ticies ne ar politiķiem, ne ar advokātiem. Ar politiķiem – lai tiktos, lūdzu, man ir darba kabinets.
Viņi te nāk?
Jā. Es esmu ticies ar 9. Saeimas deputātiem, kas nāca runāt par grozījumiem Krimināllikumā, ir bijuši tādi, kas pārrunājuši par drošības jautājumiem. Ar diezgan daudziem Saeimā esmu ticies, Ministru kabinetā, kaut kādās sanāksmēs, kas ir notikušas kaut kādās citās telpās. Bet tā, lai būtu kaut kādas individuālas sarunas kaut kur slepus – nē.
Vai jūs ar politiķiem esat uz tu vai uz jūs?
Ar lielāko daļu uz jūs, bet ir arī tādi, ar kuriem es esmu ļoti sen pazīstams un ar kuriem es esmu uz tu.
Piemēram?
Ar Štokenberga kungu esam uz tu, jo es viņu pazīstu no 1980. gadu vidus, kad Štokenbergs bija Rīgas rajona prokuratūras izmeklētājs un es biju Rīgas pilsētas Kirova rajona prokuratūras izmeklētājs. Tā ka mēs esam ļoti, ļoti sen pazīstami un tas būtu vienkārši smieklīgi, ja mēs viens otru uz jūs tagad uzrunātu. Ar ko es vēl esmu uz tu? Laikam būs grūti atrast.
Jūsuprāt, politiķiem ir izdevīga stipra ģenerālprokuratūra un stiprs KNAB?
Politiķiem, ja mēs ar to saprotam Saeimu, ir jāstrādā tautas un valsts interesēs, nevis savās. Viņiem nevienam nemaz nedrīkstētu būt cita gribēšana un cita vēlme kā nostiprināt tiesisko kārtību valstī. Tātad viņiem visiem būtu 100 % vienā balsī jākliedz - mēs esam par stipru KNAB, mēs esam par stipru policiju, par stipru Ģenerālprokuratūru!
Tā ir jābūtība. Kā jūs raksturotu realitāti?
Realitāte ir tāda, kāda tā ir. Ko man teikt? Prokuratūra strādā, savas funkcijas pilda. Cik labi? Ne man to vērtēt. Politiķi, nu, protams, ir daļa, kas saka...kaut vai pēc šīs kratīšanas noraidīšanas pie Šlesera ne vienu reizi vien publiskajā telpā izskanēja, ka prokuratūra un KNAB ir safabricējuši lietu, ir politiskais pasūtījums. Nu, Tas jau arī parāda kādas politiķu daļas attieksmi pret tiesībsargājošajām iestādēm, ja viņi uzskata, ka te viss ir politizēts, ka te katrs var atnākt tikpat kā uz pasūtījumu galdu: man, lūdzu, lietu pret to politiķi. Nu, nonsenss!
Bet vaina ir tikai politiķos vai tiesu varā?
Es domāju, ka tā procedūra ir pietiekami bezjēdzīga, un tas radīja to nevajadzīgo spriedzi attiecībās. Es nesaskatu problēmu – kāpēc nevarētu šo imunitātes atņemšanas procedūru uzticēt Augstākajai tiesai? Cik tad ir šādu gadījumu? Tos var saskaitīt uz vienas rokas pirkstiem. Tur nevajag nekādu papildus budžeta finansējumu, papildus resursus. Augstākā tiesa nebankrotēs, ja izskatīs nezin cik gados vienu šādu gadījumu.
Tad jāatgriežas vēlreiz pie jautājuma - vai politiķu vairākumam ir izdevīga stipra ģenerālprokuratūra un stiprs KNAB?
Es domāju, viņus varētu interesēt, lai nav politiski ietekmējamas šīs iestādes. Jo šeit jau nevar nodalīt atsevišķi nost politiķus no cilvēkiem. Katrs politiķis ir cilvēks, katrs dzīvo savu dzīvi, iet pa ielu, katram ir kāds personiskais īpašums. Un, ja viņš, atvainojiet par prastumu, vēlā vakarā atrausies pa galvu, tad viņi visi kliegs: kur skatās policija, kāpēc ir vāja prokuratūra un tiesā lietas ilgi skata. Tad viņi būs ieinteresēti, lai viss būtu labā kārtībā. To tā nevar nodalīt. Viņi ir ieinteresēti vairāk, lai nebūtu iespējas politiski ietekmēt. Katrā ziņā es par prokuratūru varu teikt, ka caur mani kā caur ģenerālprokuroru nekādas politiskās spēlītes neies cauri.
Bet par to pašu KNAB – ja politiķiem nav izdevīgs stiprs KNAB, tad atkal un atkal mēs sāksim to procesu un nonāksim turpat.
Jā, bet – ko mēs tad saprotam ar politiķiem? Nevar visus likt zem vienas izkārtnes „Politiķi, kuri negrib stipru KNAB”. Nevar visu reducēt uz dažiem cilvēkiem.
Vai tiem dažiem cilvēkiem nav liela ietekme?
Tas arī ir tāds absolutizējams jautājums par šo iespējamo ietekmi. Es teikšu tā, ka tad jau vairāk intereses, lai KNAB nebūtu rīcībspējīgs ir personām, kuras nav Saeimā, bet kuras darbojas izpildvarā caur tām institūcijām, caur kurām iet reāli nauda, kuras kārto dažādas saimnieciskās lietas, caur kurām iet bizness. Tātad – kur ir šī naudas apgrozība, kur var kaut ko reālu, taustāmu iegūt. Tur jau šī interese ir lielāka – kādu miljoniņu kaut kur atgrābt...
Pievērsīsimies vēl ilgajām lietām. Kad, jūsuprāt, mēs varētu nonākt vismaz līdz pirmās instances tiesas spriedumam tā dēvētajā Ventspils amatpersonu lietā?
To, kas ir tiesā, es neņemos prognozēt, ņemot vērā, ka vēl jau nav pabeigta tiesas izmeklēšana. Ņemot vērā, ka pēc tiesas izmeklēšanas vēl var pieteikt lūgumus vai papildināt kaut ko, pēc tam seko iepazīšanās ar lietas materiāliem, kas ir visai apjomīgi, un tad vēl tiesu debates. Šogad noteikti nē. (smejas)
Bet, ja runājam par to Ventspils amatpersonu lietas daļu, kas ir prokuratūrā, pirms vairākiem mēnešiem asu reakciju izpelnījās jūsu atzinums, ka jāskatās perspektīvie un neperspektīvie virzieni...
Tas sen jau ir izdarīts. Izmeklēšanas grupa ir papildināta ar diviem cilvēkiem, un viņi strādā.
Vai jūs atmetāt kaut kādas daļas?
Tajā lietā nē. Tur turpina strādāt pie visa apjoma.
Tātad arī pie tā, ko dēvē par stipendiātiem?
Tieši tā – pie iespējamās kukuļdošanas dažādām amatpersonām. Ir veikts noteikts pratināšanas apjoms. Vislielākās problēmas rada starptautiskā tiesiskā sadarbība, jo ir ļoti grūti iegūt atbildes no atsevišķām valstīm. Piemēram, ir problēmas saņemt informāciju no Lielbritānijas, ar Šveici arī ir diezgan grūti.
Bertolts Fliks kopš zināmajām kratīšanām ir atstājis Latviju un ir pamats šaubīties, vai viņš tuvākajā laikā grasās šeit atgriezties, turklāt viņš ir Vācijas pilsonis. Vai tas var kaut kā ietekmēt oligarhu lietas izmeklēšanu?
Pirmkārt, viņa statuss kriminālprocesā ir izmeklētāja kompetencē, un es nevaru par to izteikties. Tas, ka viņš tika pieminēts publiskajā telpā saistībā ar šīm izdarītajām kratīšanām, kur tika norādīts, ka notikusi, iespējams, nelikumīga līdzekļu pārskaitīšana, ir izmeklēšanas jautājums. Ja izmeklētāji gūst pārliecību un pietiekamu pamatu lemšanai par Flika iespējamo atbildību, tad tāds arī tiks lemts neatkarīgi no tā, kuras valsts pilsonis viņš ir. Redziet, ir neliela atšķirība starp Eiropas Savienību (ES) un citām valstīm. Starptautiski atzīts princips ir tāds, ka neviena valsts neizdod savu pilsoni citai valstij tiesāšanai, kriminālvajāšanai. ES ietvaros pastāv cits princips – nevis izdošana, bet nodošana. Tas neizslēdz iespēju, ja būs nepieciešamība, griezties pie Vācijas kompetentajām iestādēm. Bet pagaidām par to ir pāragri runāt.
Valdības sēdē, skatot nodokļu amnestijas projektu, bija interesanta prokuratūras nostāja – bija priekšlikums no prokuratūras atļaut šo legalizācijas iespēju izmantot arī valsts amatpersonām. Kāpēc prokuratūrai ir šāda nostāja?
Citādāk izveidojas absurda situācija – mēs sakām, ka legalizēt nelikumīgus ienākumus drīkst visi, izņemot valsts amatpersonas. Mēs pasakām, ka tie (fiziskas personas – red.) drīkst atzīties – aiziesiet, samaksāsiet savus 15%, esiet balti un pūkaini. Bet valsts amatpersonām mēs pasakām – tu, draņķi tāds, nē, tu nedrīksti atzīties, un, ja tu atzīsies, tu nevarēsi nomaksāt savus 15%, bet mēs tevi ieliksim cietumā. Tā kā neiet kopā...
Bet kopumā jūs atbalstāt šādu amnestiju?
Ļoti daudzās valstīs ir veikta šāda amnestija, tikai mana pesimistiskā prognoze ir, ka tā nedos nekādu rezultātu.
Amatpersonas nenāktu atzīties?
Domāju, ka nē. Te ir personas subjektīvā attieksme. Tagad ir runa par ienākumiem, kas gūti līdz 2008.gada 1.janvārim. Tātad, ja uz šo dienu persona apzinās - neviens nezina, ka viņš nav nomaksājis, kur viņam radīsies tā nepieciešamība iet? Sirdsapziņa sāks spēlēt? Kaut kā es pārāk neticu tai sirdsapziņai. Būsim reālisti.
Augstākās tiesas priekšsēdētājs šī gada sākumā aicināja prokurorus paaugstināt kompetenci, sevišķi ekonomiskajās lietās. Kā jūs vērtējat prokuroru kompetenci ekonomiskajos jautājumos?
Es vērtēju, ka ne tikai prokuroriem, bet arī tiesnešiem ir jāmācās visu laiku. Tai skaitā ekonomiskajās lietās, lai saprastu, ko izmeklē, par ko veic kriminālvajāšanu un ko tiesā. Lai nebūtu tā, ka tiesnesis izlasa prokurora apsūdzību – izskatās, ka noziegums ir, bet pats no tā, kas tur ir rakstīts, neko nesaprot. Tad vienkāršākais variants ir – labi, notiesāšu, lai ir miers, lai apelācija skaidrojas tālāk. Visiem ir jāmācās. Ekonomiskie noziegumi ir vieni no sarežģītākajiem un tur ir nepieciešamas speciālas zināšanas.
Ar ģenerālprokuroru Ēriku Kalnmeieru sarunājās žurnālistes Vita Dreijere un Madara Fridrihsone