Kalniete: Latvijas sabiedrība ir savstarpēji ļoti toleranta

Gan Latvijai, gan kopumā Eiropas Savienībai (ES) vēsturiski ir veidojušās sazarotas ekonomiskās attiecības ar Krieviju, taču kopš 2014. gada attiecības sarežģījušās. Šopavasar EP pieņēma rezolūciju, ka Krievija vairs nav uzskatāma par ES stratēģisko partneri. Kā tapa šī rezolūcija?

Es rezolūcijas projektā ieliku savu redzējumu par to, kā vērtēju ES un Krievijas attiecības, bet pieļāvu, ka tad, kad sāksies šī projekta apspriešana citās EP grupās un papildināšana, teksts tiks padarīts maigāks. Taču realitātē notika pretējais, un tas pierāda, ka EP attieksme pret Krieviju kopš 2014. gada, kad sākās karš Ukrainā, ir pārsteidzoši mainījusies. Visas tās detaļas, kas bija iekļautas ziņojuma projektā, tika pieņemtas diezgan lielā vienprātībā, izņemot atsevišķus jautājumus, piemēram, EP pārstāvētie komunisti un sociālisti pauda viedokli, ka gāzesvada Nord Stream 2 projekts ir ekonomisks, nevis politisks projekts. Jāuzsver arī, ka starp Krieviju un ES kopš 2008. gada nedarbojas Partnerības un sadarbības līgums, kas ir apturēts. Faktiski kopš Krimas aneksijas Krieviju nevar uzskatīt par ES stratēģisko partneri. Mēs, EP, tagad to tikai konstatējām rakstiskā veidā.

Tātad, kopš 2014. gada pavasarī Krievija īstenoja Krimas aneksiju, ES saprot, ka Krievija jāuztver kā drauds?

Jā, sapratne par to, ka Krievija ir drauds, Eiropā ir augusi gadu no gada. Ironiski sakot, Krievija pati ir ļoti palīdzējusi šādas attieksmes izveidošanai. Pēc Krimas notikumiem Baltijas un Austrumeiropas valstu EP deputāti ļoti labi saprata, kas notiek, it īpaši labi to saprata Latvijas, Lietuvas, Igaunijas, Polijas, kā arī Somijas pārstāvji, taču citas ES dalībvalstis pārstāvošo deputātu attieksme bija pielaidīga – pieņemsim pāris nosodošu deklarāciju un turpināsim visu, kā ierasts, tāpat kā pēc 2008. gada Krievijas iebrukuma Gruzijā. Taču notikumi Ukrainā izvērtās daudz asiņaināki, un aptuveni desmit tūkstošu cilvēku bojāeja un pasažieru lidmašīnas MH17 notriekšana Ukrainas austrumos ir fakti, ko nevar tā vienkārši aizmirst. Tad nāca citas Krievijas nepieņemamās rīcības – piemēram, referendums Katalonijā, ko apkalpoja Krievijas serveri, Sergeja Skripaļa un viņa meitas saindēšanas lieta un vēl citi notikumi, kas nostiprināja sajūtu, ka Krievija tiešām ir drauds. Jāņem arī vērā, ka hibrīdkara apstākļos draudi ir visapkārt un atbilstoši šiem draudiem arī visapkārt jāmēģina radīt sistēmu, kas mūs aizsargā. Tā kā ES pastāv demokrātija, tad nav iespējama patvaļīga rīcība. Mums, ES, ir jādarbojas likumu ietvaros, un tas, no malas raugoties, var radīt iespaidu, ka ES daudzus procesus īsteno lēni, taču tā nav. Kopš 2014. gada ir sperta virkne soļu, lai stiprinātu Eiropas aizsardzības spējas hibrīdlietās. Vispirms daudz tiek darīts dalībvalstu līmenī, un te jāpiemin Vācija, Francija, Polija un arī Latvija. Taču mēs, Eiropas Tautas partija (ETP), ierosinām arī kopīgi izveidot Eiropas mēroga kiberaizsardzības struktūru, kuras oficiālais nosaukums būtu Eiropas kiberbrigāde, un to iecerēts radīt divu gadu laikā. Šīs Eiropas kiberbrigādes darbības mērķis būtu tieši kiberuzbrukumu novēršana. 

Latvijā ir daudz krievvalodīgo iedzīvotāju, kuriem ir veiksmīga karjera, cienījams turības līmenis, cittautiešu vidē ir daudz panākumu stāstu biznesā, zinātnē, kultūrā un sportā, taču ir arī politiskie spēki, kuri uztur mītu par cittautiešu ierobežotajām iespējām. Vai te redzami riski?

Es esmu domājusi par to, kāds šoks daudziem Baltijas valstīs dzīvojošajiem krieviem bija 20. gadsimta deviņdesmitie gadi, jo gadu desmitiem viņiem tika stāstīts, ka krievu tauta ir pati gudrākā un vismīlētākā. Un tad pēkšņi sāka atklāties, ka šī tauta kopumā nebūt nav viedāka un kulturālāka par citām tautām, un, lai gan nenoliedzami krievu tautai ir ļoti spēcīga intelektuālā elite, tā ir tikai neliela daļa no tautas. Man gan ļoti gribētos, lai politiskā dimensija no nacionālā temata Latvijā tiktu noņemta, jo Latvija ir lielisks piemērs tam, kā dažādas izcelsmes cilvēki var sadzīvot līdzās bez ikdienas līmeņa etniskajiem konfliktiem, un kopumā Latvijas sabiedrība ir savstarpēji ļoti toleranta. Man jāteic, ka man nesimpatizē nevienas tautības galēji nacionālradikālie politiķi, kas spēlējas ar nacionālajām tēmām politisku interešu dēļ.

Pārzināt valstis, ko ietver Austrumu partnerība, un tās ir Armēnija, Azerbaidžāna, Baltkrievija, Gruzija, Moldova un Ukraina. Latvijā ir aktualizēta ekonomiskā sadarbība ar Baltkrieviju. Ko ES var darīt, lai Austrumu partnerība valstīs stiprinātu pilsonisko sabiedrību?

Jā, es esmu bijusi visās Austrumu partnerības valstīs, izņemot Azerbaidžānu. Ļoti liela loma ir finanšu palīdzības programmai, kas ir paredzēta tieši Austrumu partnerības valstīm. Piemēram, Eiropas Komisijas (EK) direktorāts vienojās ar Baltkrievijas Ārlietu ministriju par to, kādā veidā šī finanšu programma stiprinās pilsonisko sabiedrību, tiesu varu un administratīvo kapacitāti.