Pirmkārt, ideja liekas nerealizējama no biznesa viedokļa. Ja vien nav runa par izteikti krimināliem elementiem, viens miljons eiro par ES dalībvalsts pilsonību un pārvietošanās iespējām ir pārāk daudz. Bagātākie cilvēki bijušās PSRS teritorijā, ja viņus interesē operatīvi un netraucēti nokļūt uz kādu Faberžē olu izsoli vai savu namiņu pie Vidusjūras, to var izdarīt lētāk. Savukārt Latvijas pilsonība kā tāda viņu biznesam dzimtenē varētu pat traucēt. Ja runa ir par indivīdiem no, teiksim, Āfrikas, tad vienalga par dārgu.
Līdz ar to ierosinājums nav vērtējams kā reāli īstenojams neatkarīgi no tā, cik nopietni mēs izturamies pret Latvijas pilsonību un valsti.
Otrkārt, stumdīšanās ap darījumu «naudu apmaiņā pret pilsonību/uzturēšanās atļauju» saistīta ar plašāku tēmu. Šleseram pilsonība ir kā investīciju projekts, attiecīgi viņa teiktais par pilsonību signalizē par viņa attieksmi pret ārvalstu investīcijām. Un šī attieksme, šķiet, ir: investīciju ģeogrāfiskai izcelsmei nav nozīmes. Šajā ziņā viņam ir gana daudz domubiedru arī starp tiem, kuri kategoriski iebilst pret pilsonības tirgošanu.
Jautājums: vai liela investora rīcībā nav pietiekami daudz sviru ietekmēt Latvijas iekšpolitiku, pat ja viņam nav LR pilsonības? Manuprāt, ir. Piemēram, pamēģiniet piesaistīt Ķīnas naudu un vienlaikus daudz runāt par cilvēktiesību pārkāpumiem šajā valstī. Līdz ar to Latvijā vajadzētu būt plašai diskusijai - un Šlesera regulārie vēstījumi te varētu būt savdabīgs katalizators - par tēmu, kāda ir mūsu attieksme pret ārvalstu investīcijām. Vai mēs sekojam senajam principam «nauda nesmird», vai tomēr mēģinām noteikt kaut kādas nianses?
Šādā diskusijā nebūtu nekā nedraudzīga ārvalstu investoriem, jo tādas nemainīgi ir elites dienas kārtībā arī citās valstīs, sākot ar ASV un Franciju, beidzot ar Krieviju un, jā, to pašu Ķīnu.