Neapšaubot Briseles piedāvājuma neatbilstību Latvijas interesēm, rodas jautājums, cik aktīvi mūsu amatpersonas par šīm interesēm cīnījušās. Saka, protams, ka enerģiski. Jātic uz vārda. Un te mēs nonākam pie tā, cik labi informēta ir sabiedrība par Latvijas politiķu un ierēdņu gaitām ES koridoros. Ja vien ir gribēšana, Saeimas darbam var sekot, lasot likumprojektus interneta vietnē, dodoties uz Jēkaba ielu, plus pašmāju žurnālistu brālība arī intensīvi spieto ap tautas kalpu darbiem un nedarbiem. Līdzīgi ir ar Ministru kabinetu. Ar aktivitātēm ES līmenī ir krietni sliktāk.
Kaut ko stāsta Latvijas deputāti Eiropas Parlamentā, bet, protams, lai pierādītu savu vērtību, turklāt EP nav Eiropas Komisija. Kaut ko dara EK pārstāvji Latvijā, bet viņi objektīvi, tur nav ko pārmest, skatās uz jautājumiem no ES kopējā, nevis Latvijas viedokļa. Kad valdībā tiek skatīti jautājumi par Latvijas nostāju dažādos ES politikas jautājumos, tie parasti ir sēdes slēgtajā daļā. Protams, ja ir kādas pozitīvā PR iespējas, tad ministri vai viņu padotie labprāt vēršas pie preses, tomēr kopumā ir teju vai neiespējami zināt, vai mūsējie dažādās komitejās un darba grupās savu laiku vienkārši atsēž, cik prasmīgi meklē sabiedrotos un kompromisa iespējas. Un atkal ir jātic uz vārda, ka «diemžēl palikām mazākumā, toni nosaka lielās dalībvalstis utt.». Tas attiecas ne tikai uz Zemkopības, bet faktiski visām ministrijām.
Ņemot vērā ES lielo ietekmi uz Latviju, situācija būtu jālabo. Viens no veidiem - stiprināt krietni padilušo Latvijas preses klātbūtni ES struktūrās. Privātajiem medijiem izmaksu jautājumu risināt ir sarežģītāk, tomēr valstij piederošo gadījumā tā būtu viena no prioritātēm (ar nosacījumu, ka amatpersonas to vispār vēlas un nebaidās, ka atklāsies viņu neizdarības).