Pauls Raudseps: Piebremzē
Tomēr baņķieri arī ir cilvēki un, kad ekonomisko dzīvi kārtējo reizi pārņem kārtējā burbuļa neprāts, viņi var būt tikpat tuvredzīgi un īstermiņa peļņas apmāti kā visprastākais nekustamā īpašuma spekulants. Pēdējos trīsdesmit gados gan tuvas, gan tālas, gan bagātas, gan nabagas valstis ir piedzīvojušas banku vieglprātības radītus satricinājumus — astoņdesmito gadu sākumā Latīņamerikas kredītu krīze, tās pašas desmitgades beigās ASV krājaizdevu sabiedrību krīze, deviņdesmito gadu sākumā Zviedrijas banku krīze, bet 1997.gadā Āzijas krīze. Tagad ķepurojamies ārā no vispasaules dižķibeles, kura radās pēc kārtējā banku nesavaldīgās kreditēšanas radītā burbuļa, šoreiz nekustamo īpašumu jomā.
Tā ir banku daba — "labajos gados" aizrauties. No tā arī izriet valdību uzdevums, pirmkārt, uzliet tautsaimniecībai spaini auksta ūdens, ja tā sāk pārkarst, un, otrkārt, uzlikt bankām iemauktus, lai tās nesāk pārāk strauji dzīties pakaļ vizuļojošo, nepastāvīgo burbuļu mānīgajiem peļņas solījumiem.
Ne ar vienu, ne ar otru uzdevumu daudzu pasaules valstu valdības, to skaitā arī Latvijas, pēdējos gados nav tikušas galā. Tagad jau gandrīz katram ir skaidrs, ka Kalvīša laikā, kad valdības ideoloģija bija gāzējošais šleserisms, nekas netika darīts, lai atvēsinātu mūsu tautsaimniecības pārāk straujo izaugsmi. 2005.gadā, kad nekustamā īpašuma bums jau bija acīmredzams, kādas redzamas vietējās bankas vadītājs privātā sarunā atzina, ka zemes un mājokļu cenu celšanos lielā mērā dzen Latvijas spekulācijām labvēlīgais nodokļu režīms, proti, niecīgais nekustamā īpašuma nodoklis un kapitāla pieauguma nodokļa neesamība. Valdībai pat prātā nenāca šo situāciju mainīt.
Tagad, kad finanšu krīze ir jau pārliecinoši uzspridzinājusi nekustamo īpašumu burbuli, Dombrovska valdība apņēmusies labot šo kļūdu, bet arī tagad saduras ar pretestību no Tautas partijas, kura šos nodokļus negribēja ieviest labajos gados (jo tad jau viss bija labi) un negrib arī ieviest sliktajos gados (jo tagad viss ir slikti). Šie jautājumi gan vēl būs jāizdiskutē ar Starptautisko Valūtas fondu (SVF), tomēr ir vērts paturēt prātā, ka šo nodokļu jēga ir ne tikai panākt lielākus ienākumus valsts budžetam. Tie ir jāievieš, lai nākotnē nodokļu sistēma vairs nekalpotu spekulantiem par aizvēju un tādējādi palīdzētu novirzīt uzņēmēju radošo enerģiju produktīvākā gultnē.
Bet ko darīt ar pašām bankām? Šis jautājums nedēļas beigās nodarbinās pasaules ekonomiski spēcīgāko valstu vadītājus, kad viņi tiksies G-20 galotņu sanāksmē Pitsburgā ASV. Divi no svarīgākajiem jautājumiem šajā samitā būs kapitāla pietiekamības prasību pastiprināšana bankām, lai izsniegtajiem kredītiem noteiktu lielāku "drošības spilvenu", un baņķieru atalgojumu ierobežošana, lai ar prēmijām netiktu veicināta banku darbinieku vēlme izsniegt pēc iespējas daudz kredītu, nerēķinoties ar ilgtermiņa sekām.
Latvijā šajā jomā jau ir notikusi kāda kustība. Finanšu un kapitāla tirgus komisija, kura pārrauga bankas, mudinājusi vietējām kredītiestādēm palielināt savu pamatkapitālu un ir apņēmusies izstrādāt noteikumus par banku vadošo darbinieku atalgojumu politiku. Tomēr ir skaidrs, ka šādiem noteikumiem būs jēga tikai, ja tie tiks koordinēti ar citu valstu regulatoru rīcību.
Ir arī jāsaprot, ka šie soļi, kuru mērķis ir nākotnes krīžu novēršana, vienlaikus nozīmēs lēnāku izaugsmi. It kā būtu loģiski, ka, ja pašreizējās problēmas radīja pārlieku strauja attīstība, mēs varam nodrošināt ilgstpējīgu tautsaimniecības pieaugumu, tikai novēršot līdzšinējās pārgalvības. Ja tiks plaši akceptēti G-20 valstu banku regulatoru septembra sākumā izstrādātie noteikumi par kapitāla pietiekamības standartu paaugstināšanu, bankām, sevišķi Eiropā, būs jāmeklē ievērojami līdzekļi, lai palielinātu savu pamatkapitālu, tām būs mazāk naudas aizdevumu izsniegšanai un mazāk iespēju kreditēt riskantus aizņēmējus.
Šī kreditēšanas piebremzēšana noteikti skartu arī mūsu jau tā ne sevišķi aktīvo banku sektoru, un jāšaubās, vai ir kāds ātrs risinājums šai problēmai. Šlesers pirms nedēļas LPP/LC domes sēdē no tribīnes dimdināja — kaut vai ar draudiem jāpanāk, lai skandināvu bankas atkal sāk aizdot naudu mūsu tirgū. Viņam gan bija aizsteidzies priekšā SVF, kurš jau nedēļu agrāk ar maigākām metodēm centās panākt to pašu mērķi. Tas Stokholmā sarīkoja lielāko Latvijā esošo skandināvu banku kopējas apņemšanās parakstīšanu, kurā tās sola turpināt kreditēt Latvijas uzņēmumus. Tomēr ir pamats skepsei: dažas dienas vēlāk ietekmīgās reitingu aģentūras Moody"s vecākā viceprezidente Janne Tomsena atzina, ka Ziemeļvalstu bankas, visticamāk, nākotnē vēl vairāk ierobežos kredītu izsniegšanu Baltijas valstīs, Ukrainā un Īrijā šo valstu nestabilitātes dēļ.
Tādi tie baņķieri ir. Bezbailīgi un braši labajos laikos, viņi pačib, kad negaisi draud. Ilgtermiņā vienīgais, ko varam darīt lietas labā, ir strādāt, lai atjaunotu uzticību Latvijas ekonomikai kopumā. Tad jau ātri atradīsies kāds, kas grib mums aizdot naudu.
Uzmanību!
Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.