"Kādam no valdošajiem būtu jāspēj nosaukt kādu Latvijas sapni, līdzīgi kā amerikāņiem sapni iezīmēja Martins Luters Kings 1963.gadā. Sava vīzija ir Vācijai un Šveicei. Vismaz ir radīts priekšstats, ka Vācija ir rūpnieciska lielvalsts, bet Šveice - finanšu pakalpojumu centrs," akcentē jurists.
Viņš norāda, ka jaunieši varētu palīdzēt politiķiem sev un pārējiem definēt Latvijas attīstības virzienus jeb vīzijas. "Valstij jānodrošina ne tikai vispārējā izglītība, bet padziļināti jāattīsta daži virzieni. Vai tas būtu mikrobioloģijas vai kādas medicīnas nozares virziens, nav izšķirīgas nozīmes. Valstij kopumā tuvākajā laikā neizdosies attīstīt visus iespējamos virzienus un nodrošināt, ka Latvijas pilsoņi kļūtu par izciliem speciālistiem visās nozarēs. Tāpēc jauniešu aktivitāte var palīdzēt izšķirties par tāda vai citāda virziena padziļinātu attīstību. Šo drosmi un uzņēmību arī novēlu mūsu bērniem un jauniešiem," uzsver Tihonovs.
Kā norāda advokāts, patlaban Latvija savā attīstībā sasniegusi nosacītu kārtējo attīstības posmu - "viss konsolidējamais ir konsolidēts, bet vienalga valstij hroniski trūkst naudas". Tiek samazināts atalgojums skolotājiem un policistiem, mediķiem un kultūras darbiniekiem. Turklāt esošā vara raida nepārprotamus signālus par sociālā budžeta krahu. Tas nozīmē, ka katram būs jāuztur pašam sevi gan bērnībā, gan vecumdienās. "Veidojas tāda kā nākotnes naturālā saimniecība," situāciju raksturo advokāts. "Šāda nostāja nevar veicināt nācijas attīstību un valstiskā līmenī attīstīt ekonomiku. Sarežģīti paskaidrot bērniem vai jauniešiem, kāpēc politiķi nevēlas redzēt attīstītu ražošanu Latvijā vai kāpēc ārzemnieki izmanto savu valstu piešķirtās subsīdijas, lai attīstītu lauksaimniecību Latvijā. Tā vietā, lai valsts radītu priekšnosacījumus darba vietu izveidošanai, tiek liegta iespēja privātajam uzņēmējam attīstīt uzņēmumus (piemēram, "airBaltic" sāga). Vairāki politiķi sēj tādus strīdu dīgstus, kuriem attīstoties jau daudz lielākam skaitam iedzīvotāju būs ne vien nepatīkami, bet ekonomiski sarežģīti šeit dzīvot."
Kā akcentē Tihonovs, šāda notikumu attīstība likumsakarīgi noved pie sabiedrības pašorganizācijas. Noteiktas aktīvākās sabiedrības daļas noteiks pašas savus mērķus un tos realizēs, jo valsts vara nenosaka valsts stratēģiskās intereses un mērķus, bet nodarbojas tikai ar dažādu interešu jomu pārdali. Ja valsts vara nespēj definēt nevienu mērķi, tad sabiedrībai kopumā jāpanāk, lai valsts vara vismaz nodrošinātu paredzamu un izskaidrojamu sabiedrības apkalpošanu.
Tihonovs arī aicina bērnu un jauniešu uzmanību pievērst nevis mantiskiem jautājumiem, bet gan dzīves virsvērtībām. Valstij un sabiedrībai kopumā jāpievērš liela uzmanība patērētājfilozofijas izskaušanai jau no mazotnes. Kā piemēru advokāts min Skandināvijas valstis, kur par labo toni nekādi neuzskata par kredītu pirktu Porshe Cayenne.
Viņš uzsver, ka latvieši ir strādīga nācija un nav šaubu, ka darīt darbu bērnus būtu jāmāca jau no mazotnes. Mēs kā skaitliski maza valsts nemaz nevaram atļauties sākt strādāt 40 gadu vecumā, kā tas izplatīts dažās Eiropas dienvidu valstīs, jo strādājošie nespēs nomaksāt tik lielus nodokļus, lai pietiktu nestrādājošajiem.
Jauniešiem jāapzinās, ka tieši viņi veidos savu un sabiedrības nākotni. Turklāt, ja ir vēlme arī ietekmēt un veidot sabiedrību, kurā pats vēlas dzīvot, tad tas sekmīgāk darāms tieši savā valstī.