"Ja nepastāvētu nesēju atlīdzības sistēma, šāda kopiju veidošana saskaņā gan ar nacionālo, gan starptautisko autortiesību regulējumu būtu pretlikumīga," uzsver R.Briģis. Aizsargātu darbu drīkst kopēt vienīgi tad, ja saņemta autora atļauja, tomēr Eiropas Savienības (2001/29/EC) direktīvā noteikts, ka valstīm ir tiesības atļaut ikvienam veidot aizsargātu darbu kopijas personīgām vajadzībām bez šādas atļaujas prasīšanas, ja vien autoriem par to tiek nodrošināta taisnīga atlīdzība.
Līdz ar to nesēju atlīdzības sistēma pastāv visās Eiropas valstīs, izņemot Norvēģiju, kurā autoriem šī taisnīgā atlīdzība tiek maksāta no valsts budžeta līdzekļiem un Lielbritāniju, kurā aizsargātu darbu kopēšana privātām vajadzībām nav tiesiski atzīta, tātad - aizliegta.
Ikdienā nesēju lietotājam šo atlīdzību visvieglāk saprast kā analoģiju apdrošināšanai, piemēram, - iegādājoties auto neviens nedomā, ka obligāti kaut kad būs vajadzība pēc apdrošināšanas – tās vērtību novērtējam tikai tad, kad tiešām apdrošināšana vajadzīga.
Tāpat ar nesēju atlīdzību – pērkot USB zibatmiņu vai CD, mēs nedomājam, ka radīsies vajadzība kopēt likumīgi iegūtās, bet autortiesībām aizsargātās dziesmas, literatūru vai fotogrāfijas. Tomēr šādai vajadzībai rodoties pēkšņi un pateicoties tam, ka pastāv nesēju atlīdzība, ikviens to var darīt pilnīgi likumīgi, jo tieši tāpēc tiek ražoti nesēji un iekārtas ar ieraksta funkciju. Savukārt, ņemot vērā pētījumus par to, cik cilvēku izmanto ieraksta funkciju autoru darbu kopēšanai, tiek noteikta nesēja atlīdzība, kas ir ļoti neliela, uzskata R.Briģis.