Joprojām Latvijā ir otrs zemākais finansējums veselības aprūpei Eiropas Savienībā. Trūkstošo summu tiešā vai netiešā veidā pacienti sedz paši. Vispirms cilvēks iestājas rindā uz valsts apmaksātu pakalpojumu, bet, jūtot, ka savu kārtu var arī nepaspēt sagaidīt, vēršas kādā no deviņām privātajām veselības aprūpes iestādēm, pats apmaksādams pakalpojumu.
Skaidrs, ka nauda pati no sevis nerodas un ir jāmeklē jauni risinājumi, kā finansēt veselības aprūpi. Jāatzīst, pozitīvi biju noskaņots, domādams, ka valdība izvēlēsies kādu no privātās apdrošināšanas modeļiem, ar kuru palīdzību finansēt pakalpojumu sniegšanu, taču tas nenotika. Mēs neesam karstasinīgie Dienvideiropas valstu iedzīvotāji, un gadījumā, ja tiktu ieviests kāds privātais līdzmaksājums, mēs nekādās masu demonstrācijās neietu. Tagad valdība ir izvēlējusies valsts apmaksātu veselības aprūpes finansēšanas modeli, un tas būs efektīvs, bet tikai tādā gadījumā, ja valdība konsekventi pildīs savas apņemšanās attiecībā uz finansējumu. Nav jau svarīgi, no kurienes nozarē rodas nauda – galvenais, lai tā vispār būtu.
Valdība ir arī apņēmusies sakārtot veselības aprūpes iestāžu tīklu, un šajā jomā ļoti precīzi ir jānodala stacionārā no ambulatorās aprūpes. Jāsaprot, ka pārsvarā cilvēki izmanto ambulatorās aprūpes pakalpojumus un stacionārā palīdzība tiek sniegta tad, kad ambulatori to nav iespējams izdarīt.
Šodien Latvijā ir izveidojusies totāli aplama situācija, kad ambulatorie pakalpojumi tiek sniegti stacionārās aprūpes iestādēs, lai gan slimnīcām nemaz nav nepieciešamās kapacitātes šādu pakalpojumu sniegšanai.
Rezultātā cieš gan viens, gan otrs pakalpojuma veids. Tāpat jārunā par dažādām izmeklējošām iekārtām, kuru attīstība notiek nepārtraukti, ar katru gadu nodrošinot arvien vairāk iespēju izmeklēt pacientus, savlaicīgi konstatējot viņiem dažādas saslimšanas un tās ārstējot.
Jā, ir taisnība, ka šobrīd iekārtu, kas pirms dažiem gadiem maksāja vienu miljonu eiro, var iegādāties par 700 tūkstošiem eiro. Tomēr jāņem vērā, ka par šiem 700 tūkstošiem eiro var nopirkt tieši tādu pašu iekārtu, kā pirms dažiem gadiem. Savukārt par iekārtu, kas šo dažu gadu laikā ir kļuvusi ievērojami modernāka un kvalitatīvāka, joprojām tiek prasīts miljons. Skaidrs, ka Latvija nevar un arī nevarēs atļauties nodrošināt dārgas, modernas iekārtas un speciālistus, kuri ar tām strādā, katrā ārstniecības iestādē. Tāpēc iespējami ātrāk ir jāreformē veselības aprūpes iestāžu tīkls, ieviešot, ka ambulatoro palīdzību iedzīvotāji var saņemt iespējami tuvu savām mājām, savukārt stacionārie pakalpojumi jāsniedz tikai lielajās ārstniecības iestādēs, kurās ir augstākā līmeņa tehnoloģijas un speciālisti.
Pašreizējā valdība ir uzsākusi šo reformu ceļu, un jācer, ka tai izdosies tās realizēt līdz galam. Valdība nebaidās uzņemties atbildību un atzīt, ka kaut kas ir jāmaina. Turklāt raksturīgi ir tas, ka, ja neviens cits nav gatavs uzņemties par kaut ko atbildību, to dara premjers.