Apinis: Nauda veselības aprūpei – kuros vārtos ir bumba?

Kāda futbola izlase, tāda valdība. Valdības pūles izbīdīt nodokļu reformu bez finansējuma medicīnai neticami atgādina Latvijas futbola izlasi, kuru laiku palaikam apspēlē pat Fēru salu aitu gani. Mums ir viss pamats uzskatīt Latvijas valdību par izlasi, kurai ir treneris, līderis un vārtsargs vienā personā, nesaprotamus lēmumus pieņemošs bagāts federācijas prezidents un tiesneši (Eiropas Padome), kas vienmēr svilpj nepareizi. Vairāk šajā rakstā futbolu gandrīz nepieminēšu, ja nu vienīgi apstākli, ka latvieši bariem gatavi doties skatīties un plaukšķināt Ronaldu, nevis pašu valsts izlasei.

Kādi ir galvenie uzstādījumi veselības nozares finansējumam?

- papildus finansējumam veselības aprūpē būtu jābūt saistītam ar nodokļa nomaksu/ nenomaksu, un vislabākais risinājums būtu to piesaistīt valsts sociālās apdrošināšanas obligātajām iemaksām nevis veidot jaunu sistēmu;

- finansējuma piesaiste veselības aprūpei nedrīkst iznīcināt nodokļu reformu, proti, būtu nejēdzīgi vispirms samazināt darbaspēka nodokļus, bet tūlīt pēc tam tos paaugstināt;

- papildus finansējumam veselības aprūpei jau jūlijā jāienāk slimnīcu un ģimenes ārstu rēķinos, pretējā gadījumā valsts slimnīcās māsu trūkuma dēļ darbs apstāsies bez streika;

- minimālā naudas summa, kas varētu novērst veselības aprūpes sabrukumu ir 187 miljoni gadā jeb papildus 93.5 miljoni 2017. gadā (tie ir veselības ministres, nevis arodbiedrības līdera aprēķini – arodbiedrību prasības ir ievērojami lielākas);

- sistēmā ir iespējams pārdalīt līdz 10%, kas vienmēr rada sistēmas satricinājumus (iepriekšējā veselības ministra Gunta Belēviča centieni pār(sa)dalīt naudu kvotām, slimnīcām no Eiropas maksājumiem utt. nereti noveda pie pacientu drūzmas un grūstīšanās pie slimnīcas;

- salīdzinājums par veselības nozari kā "tukšu mucu" vai "cauru spaini" (jo nesaprotot, kur tā nauda paliek) ir absurds, jo Latvijā par visām manipulācijām, diagnostikas un ārstēšanas procedūrām un sistēmas uzturēšanai maksā ievērojami mazāk kā kaimiņvalstīs. Sociālie partneri, daži deputāti un daži ministri, kas ar šādām frāzēm visčaklāk mētājas, patiesībā neko nenojauš par valsts budžetu un veselības finansēšanu. Mēģinājumi atrast nelietderīgu līdzekļu tērēšanu valsts sektorā (Veselības inspekcija pūlas vaiga sviedros, bet par nelietderīgiem tēriņiem atzīst mazāk par 0.1% finansējuma) nozīmētu uzturēt represīvo aparātu, kas būtu dārgāks par iespējamo ietaupījumu.

Priekšlikumi veselības jomas finansējuma atrašanai bija tieši tik daudzpusīgi, cik mūsu tautas izpratne par budžeta veidošanos un nodokļu plūsmu. Publiskajā telpā visplašāk apsprieda Latvijas bankas piedāvājumu, ko mēs varētu uzskatīt par solidāru iemaksu katram nodokļu maksātājam, proti katru mēnesi 20 eiro iemaksātu jebkurš Latvijas nodokļu maksātājs sākot no AirBaltic prezidenta Martina Gausa, kura gada alga ir ap miljonu eiro, beidzot ar sanitāri slimnīcā, kas gadā saņem uz rokas 3000 eiro. Kaut valsts banka savu pozīciju mīkstināja un piekrita, ka šī iemaksa varētu būt diferencēta (piemēram, nabagajiem 10 eiro, bet visbagātākajiem 30 eiro mēnesī), šis piedāvājums jau ir atmests kā vismazāk solidārais. Šim piedāvājumam bija dažas labas iezīmes– ātri sistēmā nonāktu papildus 200–300 miljoni eiro, bet administrēšana būtu līdzīga OCTA apdrošināšanas administrēšanai. Šai sistēmai būtu grūti prognozējams negatīvais scenārijs – šie 200– 300 miljoni eiro, kas "dzēstu ugunsgrēkus”– palielinātu medicīnas darbinieku algas, samazinātu valsts parādus kompensējamo medikamentu sistēmā, segtu valsts parādus slimnīcām utt., nekādā ziņā neatrisinātu rindu jautājumu. Iedzīvotāji saņemtu signālu, ka viņi jau par visu ir samaksājuši, bet rindas nesamazinātos, neuzticība valstij un nodokļu sistēmai pieaugtu.

Nemēģinot iedziļināties visos pārējos priekšlikumos, palikšu pie šobrīd publiskajā telpā paziņotās stratēģijas– ņemt veselības jomai papildus naudu no sociālā budžeta jeb valsts sociālās apdrošināšanas obligātajām iemaksām (futbolā tas atgādinātu situāciju, kad visa izlase nostājas "sieniņā” un cer, ka pretinieki pārāk daudz vārtu neiesitīs). Šī finansēšanas sistēma tiks nosaukta par "apdrošināšanu”, un vienīgā apdrošināšanas pazīme būs zināma diferenciācija, jeb divi atšķirīgi "grozi”. Proti tiem, kas būs "apdrošinājušies”– proti, kas kā nodokļu maksātāji būs reģistrēti Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūrā, varēs saņemt vairāk pakalpojumus nekā tie, kas nebūs šajā sistēmā reģistrēti. Divu grozu sistēma būs sarežģīta un neatrisinās jautājumus par pašiem dārgākajiem izmeklējumiem un ārstniecības metodēm, kas lielākoties sasniedz Latvijas iedzīvotāju jau pensijas vecumā.

Tomēr galvenais uzstādījums šajā piesaistē Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūras sistēmai ir– kur ņemt naudu, jo visus ieņēmumus no valsts sociālās apdrošināšanas obligātajām iemaksām iztērē pensijām, mātes pabalstiem, slimību pabalstiem un citām sociālās palīdzības jomām. Pāri gandrīz nekas nepaliek, bet noēst uzkrājumu būtu vislielākā muļķība, skatot Latvijas demogrāfiskās prognozes. Tad nu atliek divi ceļi: samazināt VSAA tēriņus sociālai palīdzībai vai palielināt finansējumu sociālajā sfērā. Man ir pārliecība, ka nevienam deputātam nebūs drosmes pateikt, ka jāpārstāj visām profesijām dalīt izdienas pensijas, ka pensionēšanās vecums ir jāpalielina straujāk un pensionēšanās vecums tā vai tā būs nākotnē jāpalielina līdz 70 vai pat 75 gadiem. Vienkārši– visi zina, ka tas būs jādara, bet neviens neuzdrošinās šo lietu pateikt skaļi.

Tad nu paliekam pie varianta, ka VSAA budžets būtu jāpapildina no malas, lai varētu tos nelaimīgos 187 miljonus no šīs naudas veselībai novirzīt (2017.–2019. gadā mēs drīkstam veselībai tērēt, palielinot valsts budžeta deficītu, tādēļ šī summa būtu aptuveni uz pusi mazāka). Avoti būtu divi– palielināt valsts sociālās apdrošināšanas obligātajās iemaksas par 1% vai pat 1.5% vai arī meklēt piešprici valsts budžetā. Palielināt sociālās apdrošināšanas iemaksas ir pilnīgi pretrunā nodokļu reformai, kas paredz darbaspēka nodokļu samazināšanu. Tas ir ļoti politisks risinājums, kam vajadzīgs visas Saeimas atbalsts (nerunājot par 100% koalīcijas atbalstu). Šim solim skaļi pretosies Darba devēju konfederācija un Tirdzniecības un rūpniecības kamera, bet aiz viņiem– visi nopietnie uzņēmēji, īpaši ražotāji. Man nav ticības, ka šis risinājums var sagaidīt savu īstenošanu. Piešprice sociālajam budžetam no valsts pamatbudžeta nozīmē konsekvenci– pievienotās vērtības nodokļa (PVN) palielināšanu par 1%.

Tas ir solidārākais risinājums. Tomēr PVN standartlikmes celšana par 1% 2018. gadā dod papildus tikai ap 80 miljoniem, 2019. – 90 miljonus miljonus eiro gadā, kas „dzēš ugunsgrēku”, taču ir nepietiekami jebkādai rindu mazināšanai un kvotu palielināšanai.

No valsts ekonomikas viedokļa PVN palielināšana ir pēdējās rezerves risinājums, ko izmet kā glābšanas riņķi vissarežģītākajā situācijā, piemēram 2009. gadā Latvijā vai 2015. gadā Grieķijā, bet pēc tam cenšas atgriezt iepriekšējā stāvoklī.

Tiesa, PVN palielināšanai ir labs arguments–  šī palielināšana ļautu valdībai Eiropas padomē saņemt pozitīvu atzinumu par nodokļu reformu– IIN samazinājumu, nulles likmi uzņēmumu ienākumu nodoklī reinvestētai peļņai un neapliekama minimuma palielinājumu.

Vai tiešām mums nav citu risinājumu? Ir, bet tie prasa vēl lielāku drosmi pret stāvēt ietekmīgam biznesam un ietekmīgiem cilvēkiem, kas iespējams ir partiju atbalstītāji. Pirmkārt, tas būtu straujāks akcīzes nodokļa un dabas resursu nodokļu pieaugums. Piemēram, palielinot alkohola un tabakas akcīzi strauji līdz Igaunijas līmenim ir iespējams budžetā papildus iegūt līdz 80 miljoniem eiro. Iespējama arī iedzīvotāju ieņēmuma nodokļa diferenciācija un lēnāks neapliekamā minimuma pieaugums. Iespējams ar paaugstinātu PVN aplikt luksus mašīnas vai vispār nepieļaut luksus mašīnas kā ražošanas līdzekļus, un likt tās pirkt savai lietošanai ar visiem nodokļiem.

Kā pirms katras futbola spēles daļa cilvēku liek naudu totalizatorā un prognozē rezultātu, arī valdības rīcību varam censties prognozēt. Nez kādēļ arvien biežāk dzirdu prognozes, ka atrast papildus līdzekļus veselības aprūpei neizdosies, mūsu vārtos tiks sasistas visas bumbas, bet kā vainīgo nomainīs kādu spēlētāju. Kuru spēlētāju nomainīs šādā situācijā? Galīgi ne to, kas saspers Ronaldu pa kājām. Arī valdība nomainīs nevis ministrus, kas atbild par finansēm vai ekonomiku, bet gan par medicīnu. Teiks, ka Anda Čakša ir vainīgā, jo tukšajā valsts kasē nav atradusi pietiekamu naudas summu.