Pirms pāris mēnešiem vairākos masu saziņas līdzekļos tika atspoguļoti gan politiķu, gan dažādu juristu viedokļi par “riskiem”, kuri varētu rasties, Latvijai pievienojoties Stambulas konvencijai (Eiropas Padomes Konvencijai par vardarbību pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu). Tiek paustas bažas, ka Latvijas tiesību sistēmā tikšot “ievazāts” jēdziens “dzimte”, kas aizstās jēdzienu “dzimums”. Savukārt, ja sociālais dzimums vairs netiek saistīts ar bioloģisko dzimumu, tad jebkuram bioloģiskam vīrietim, kurš sevi sociāli uzskatītu par sievieti, rastos tiesības apmeklēt sieviešu tualetes.
Šajā ziņā varu nomierināt gan politiķus, gan arī savus amata brāļus un māsas – juristus – Stambulas konvencija neievieš nekādu jaunu pieeju tiesiskajai izpratnei par diskrimināciju uz dzimuma pamata ne starptautiskajā, ne Latvijas tiesību sistēmā. To skaidri pasaka pats Konvencijas Skaidrojošais ziņojums. Viss paliks kā līdz šim – diskriminācijas aizliegums uz dzimuma pamata saglabāsies nemainīgs. Diskrimināciju konstatēs vai nu bioloģisko atšķirību dēļ, piemēram, sievietes nepieņemšana darbā, jo viņa ir grūtniece un tamdēļ nebūs darbā vismaz “dekrēta” atvaļinājuma laiku, vai nu gadījumos, kad pret personu izturas sliktāk, jo viņai tiek piedēvēta noteikta sociālā dzimuma uzvedība, piemēram, sievietes vada sliktāk automašīnu, tamdēļ viņas nav piemērotas taksista darbam, vai arī gadījumos, kad personas tiek nostādītas mazāk labvēlīgā situācijā, jo viņām dzīvo saskaņā ar sabiedrībā valdošajām sociālajām dzimuma lomām, piemēram, sieviete strādā nepilnu laiku, jo uz viņas pleciem gulstas bērnu un ģimenes aprūpe, līdz ar to pilnu laiku strādāt nav iespējams, tai pat laikā darba devējs nepilna laika darbiniekiem nepiešķir virkni bonusu, kurus tas piešķir pilna laika darbiniekiem.
Ja dokumenti tiek lasīti virspusēji, rodas pamats dažnedažādām spekulācijām, kuras var būtiski maldināt pašus speciālistus un sabiedrību. Būtiskākais pārpratums ir fakts, ka Stambulas konvencija nemaz neaptver jautājumus par piekļuvi labierīcībām un to lietošanas iedalījumu atkarībā no dzimuma.
Toties Latvijā jau tagad ir spēkā tiesiskais regulējums, kurš skar augstākminēto labierīcību lietojumu. Latvijai jau labu laiku ir saistoša ES Direktīva 2004/113/EK, kura nosaka vienlīdzīgu piekļuvi precēm un pakalpojumiem neatkarīgi no dzimuma. Tā attiecas uz visiem precēm un pakalpojumiem, kuri tiek piedāvāti publiski. Tā nosaka, ka, pakalpojuma sniegšanai, jānotiek bez jebkādas diskriminācijas uz dzimuma pamata, jeb pozitīvā formulējumā, tai jābūt līdztiesīgai. “Līdztiesīgi” nozīmē, ka tiek ņemtas vērā gan bioloģiskās, gan sociālās atšķirības starp vīriešiem un sievietēm.
Tā kā arī Eiropas Savienības tiesībās sociālais dzimums tiek skatīts kopsakarā ar bioloģisko, Direktīvas preambulā (16.apsvērumā) ir skaidri norādītas tiesības noteikt atšķirīgu attieksmi (bet ar vienlīdzīgu piekļuvi), ņemot vērā privātuma un pieklājības apsvērumus, kā arī Direktīva neprasa, lai vienlīdzīgas iespējas tiktu piedāvātas sievietēm un vīriešiem kopēji, kamēr vien šīs iespējas ir līdztiesīgas. Tas nozīmē, ka Direktīva pieļauj atšķirīgu, bet līdztiesīgu pieeju, balstoties uz sabiedrībā jūtīgiem sociālās dzimtes jautājumiem. Saskaņā ar šo regulējumu tiek dalītas sieviešu/vīriešu dušas vai atsevišķi sievietēm un vīriešiem paredzētas pirts “dienas”, ja pakalpojumu nav iespējams sniegt vienlaikus dalītās telpās. Jāņem vērā, ka šī veida pakalpojumi, kuri saistīti ar zināmu atkailināšanos, nav tik daudz saistīti ar personu bioloģiskām atšķirībām, cik ar sociālo dzimumu – tas ir stereotipiem, ka kailums ir intīms un pretēja dzimuma personas priekšā publiskā telpā nepieņemams. Tai pat laikā Direktīva un arī to ieviesošais Latvijas normatīvais akts Patērētāju tiesību aizsardzības likums nekādā veidā neuzliek par pienākumu uzņēmējiem dalīt labierīcības, piemēram, dušas. Līdz ar to saskaņā ar pastāvošo tiesisko regulējumu, nevienam pakalpojuma sniedzējam nav pienākums nodrošināt atsevišķas dušu telpas sievietēm un vīriešiem.
Starp citu, mūsu pašu Līvu Akvaparkā dušas ir kopīgas visiem apmeklētājiem un nekādu izbrīnu tas nerada. Vienīgais, kas varētu ierobežot mūsu uzņēmējus veidot “dzimumneitrālas” dušas, ir pienākums aizsargāt klientus no seksuālās uzmākšanās.
Tagad pievērsīsimies tualetēm, kuras ir ikviena cilvēka neatņemama ikdienas sastāvdaļa. Daudzās pakalpojumu sniegšanas vietās jau tagad ir abiem dzimumiem nedalīta tualete, kā rezultātā pakalpojuma sniedzējs abiem dzimumiem nodrošina vienlīdzīgu piekļuvi pakalpojumam. Problemātiskas varētu būt situācijas, kur tualetēs ir novietoti nenorobežoti pisuāri, bet tualetes paredzētas vienlaikus vairāku personu lietošanai, līdz ar to radot jautājumu par publisku atkailināšanos un šī jautājuma jūtīgumu ne tikai viena, bet arī abu dzimumu personu starpā.
Tualešu pakalpojuma plānošanā dažkārt netiek ņemtas vērā bioloģiskās atšķirības starp dzimumiem, proti, tas, ka sievietes “to” var izdarīt nedaudz savādāk, nekā vīrieši un, ka tas var aizņemt vairāk laika un arī sociāli nosacījumi – tas, ka vīriešu labierīcībās bieži ir vairāk “nokārtošanās” vietu, t.i., pisuāru. Kādas ir sekas? Pajautāsim katrs sev, kur kultūras iestādēs pārtraukumu laikā esam redzējuši rindas. Kur, Jūs, sievietes, visbiežāk pavadiet laiku teātra izrādes starpbrīžos? Kafejnīcā? Visdrīzāk gan rindā uz tualeti. Lūk, šeit arī reāla diskriminācija uz bioloģiskā dzimuma pamata, tomēr lēmumu pieņēmējus tas it nemaz līdz šim nav uztraucis, ka tik būtiskā ikdienas dzīves jautājumā joprojām pastāv diskriminācija piekļuvei pakalpojumam, no kuras būtiski cieš sieviešu dzīves kvalitāte. Varbūt tamdēļ, ka uz lielāko daļu lēmumu pieņēmēju tas bioloģiski neattiecas un līdz ar to nav attiecīgas pieredzes?
Ļoti ceru, ka turpmāk lēmumu pieņēmēji ne tik daudz uztrauksies par neizbēgamu un mūžīgi mainīgu sociālā dzimuma jeb “dzimtes” izpratnes jautājumu, bet ķersies klāt reālas prettiesiskas situācijas risināšanai gan pakalpojumu pieejamības, gan vardarbības novēršanas jomās.