Ar galvenajiem argumentiem klātesošos iepazīstināja zvērināts advokāts Aldis Gobzems. Diskusijā piedalījās arī Latvijas sertificēto maksātnespējas procesa administratoru asociācijas priekšsēdētāja Agnese Strode un Latvijas Komercbanku asociācijas prezidents Mārtiņš Bičevskis.
Klātesošie bija vienisprātis, ka maksātnespējas process tiek izmantots gan tiesiskiem mērķiem, gan arī negodprātīgām darbībām, piemēram, lai izvairītos no nodokļu maksājumiem, kārtotu savstarpējos rēķinus vai arī nepildītu saistības pret kredītiestādi. Šo problēmu risināšanai, kad maksātnespējas process nekalpo savam mērķim, ir nepieciešami steidzami un visaptveroši risinājumi.
Aldis Gobzems uzsvēra vairākus risinājumu virzienus, kuru mērķis būtu sakārtot maksātnespējas procesu. Pirmkārt, daudz stingrāk jāregulē maksātnespējas administratoru sertifikāciju, tai skaitā, komisijas sastāvā jāiekļauj arī, piemēram, tieslietu sistēmas, LDDK un LTRK pārstāvjus. Vienlaikus jāparedz daudz stingrāks regulējums attiecībā uz maksātnespējas procesa uzraudzību, paplašinot kreditoru pilnvaras un būtiski pārskatot Maksātnespējas administrācijas funkcijas.
Otrkārt, jāveic izmaiņas administratoru rindas noteikšanā, pārejot uz brīva tirgus regulējumu. Tas nozīmē, ka kreditoriem pašiem būtu iespēja izvēlēties administratoru, kam tie uzticas. Tādējādi palielinātos ne tikai kreditoru ietekme, bet arī atbildība, kā arī samazinātos sūdzību skaits un būtu nodrošināts efektīvāks process.
Treškārt, jānosaka ne tikai tikai maksimālais termiņš, kurā jāpabeidz maksātnespējas process, bet arī jāparedz tiesiskās sekas šī termiņa neievērošanas gadījumā. Ja process iekavējas, tad izmaksas sedz kreditors. Tas nodrošinātu daudz lielāku kreditoru iesaisti pēc būtības, kā arī motivētu ātrāk un efektīvāk pabeigt maksātnespējas procesu.
Par svarīgu ierosinājumu klātesošie minēja arī nepieciešamību samazināt gan atskaišu slogu, gan birokrātiju. Piemēram, šobrīd valsts iestādes nesadarbojas un prasa izziņas pat, ja tās ir pieejamas citu valsts iestāžu datu bāzēs. Ir jāparedz norma, kurā noteikts, ka visa informācija, ko valsts iestādes par attiecīgo procesu var saņemt no citām valsts institūcijām, tām jānodrošina patstāvīgi.