Neviens, vismaz no konsultanta aplūkotajiem, pat nesajauca Latviju ar Lituāniju, Libānu vai Lesoto. Fenomenāli, ka parasti ziņu pirmajās ailēs liek visādas nelaimes un katastrofas. Tomēr mūsu gadījums ievērību izpelnījās, neskatoties uz savu mierīgo plūdumu un vispārēju sajūsmu. Precīzāk - tieši ar to. Kādēļ pie Jums neviens nesvaida olas un automašīnas? - jautāja svešās zemes dēli.
Kā jau savā, ticams, astoņus mēnešus iepriekš norezervētajā radio intervijā pareizi norādīja Latvijas Bankas vadītājs Rimšēviča kungs, tāpat jau labi dzīvojošā Latvija sāks dzīvot vēl labāk. Un mierīgāk.
Tas lielais jautājums - kādēļ pie mums viss tik mierīgi plūst, kļūst skaidrs, ja ielūkojamies Jaungada nakts interneta portālu komentāros.
Prezidenta Bērziņa uzruna bija tik īsa, ka neviens nepaspēja iebraukt uz pieminētā tilta. Dombrovska kungs izmantoja vismaz piecus gadus vecu templeitu ar nomainītām iekšiņām. Šie abi jaukumi paliek komentētājiem gandrīz nepamanīti. Toties eiro ieņemšanas pasākums Rīgas centrā pie klaviatūrām pulcina milzumu kaislē drebošu pirkstu.
Protams, ģenerālā līnija - viss ir slikti.
Var grupēt formas izvēles - ir kareivīgie, kuri svārstās starp došanu pa muti un nodevēju tiesāšanu. Liela ir patētisko izvadītāju grupa, kuri saraudinātu pat durvju stenderi («šonakt nomira Latvijas daļa» ir tāds viduvēji remdens piemērs).
Īpaša apraudāšanas delikatese - igaunis atkal runāja labāk par mūsējo. Vaīīī!
Tad ir eksaltēti simbolisti, kuri ņemas ap gaismas un tumsas spēku cīkstiņu. Šeit, protams, tumsas spēku dominance rezidē Briselē, nevis Maskavā. Tagad esot neliela tumsas spēku uzvarele - ne velti eiro ieņemšanas sabats rīkots spoku stundā, kamēr gailis nav dziedājis. Bet saule jau austot…
Ak, jā, un tiek zīmīgi pajautāts, ko ar eiro ieviesējiem būtu darījis Kārlis Ulmanis. Tūdaļ gan nāk atspēkojums, ka Kārļa laikā Latvijā bijušas… reihsmarkas.
Apmēram pēc minūtēm 30 portālos sāk parādīties vaimanātāju un tiesātāju oponenti. Var just, ka lielākā daļa no viņiem tikai kaitina pirmos, bet ir arī idejiskie - «ja nebūtu eiro, būtu Ziemeļkoreja».
Kas tad ir cilvēks, kurš īsi pēc Jaunā gada neizvēlas vis galdu, gultu, televizoru, bet pogu spaidāmo? Bundžu Jānis noraida pieņēmumu, ka tas ir izvirtis tips ar šaubīgu eksterjeru. Nepavisam. Tas ir cilvēks parastais, kurš ikdienā 53 reizes var paiet garām visdažādākajiem drošības posteņiem nepamanīts. Viņam vienkārši vajag «par to» parunāties. No sirds, tiešā tekstā un tūlīt.
Pēc tam iestājas atslābums, ko pašpietiekami ierēdņi uzlūko kā lielu eirokampaņas sasniegumu tautas nomierināšanā, sazvērnieciski pasmaida, uzvelk neredzamo (nosacīti) cepuri, ieiet portālā un pasaka visu par Dombrovski, tumsas spēkiem, idiotiem un citām sirdslietām.
Iestājas miers, kuru apbrīno un slavē mūsu unikālās psihoterapijas metodes nezinātāji.
Nepatīkami signāli, ka dažuviet spilgtākie komentāri tiekot dzēsti. Riskants pasākums. Uzrakstītais noteikti jāredz. Pirmām kārtām jau citiem. Citādi nebūs nomierinošā efekta.
Bet to jau laiks rādīs.
Lai katram šogad būtu, ar ko parunāties.