Jums nevajadzēs ilgu iesildīšanās periodu, novērtējis Ministru prezidents Māris Kučinskis, bet kandidatūras oponenti bāž acīs politiskās pieredzes un aizmugures neesamību. Esat nozares profesionāle, bet ne politiķe. No šādām pozīcijām ir liela drosme startēt šajā amatā, ņemot vērā to, kā ministrus "sit".
Taisnība ir abām pusēm. Man ir pieredze nozarē – un jau slimnīcā, organizējot procesus, lielākoties esmu domājusi par to, kā tie ietekmētu sistēmu visā valstī, lai tā kļūtu normālāka. Esmu par sevi pārliecināta jautājumos, kas saistīti ar nozari, bet politiskā pieredze man būs jākrāj un jālūdz palīdzēt apgūt ātro kursu. Ceru uz lielu partijas atbalstu. Kā zinām, veselības aprūpe Latvijā ir viena no viszemāk finansētajām Eiropā – tikai 2,9% no iekšzemes kopprodukta. Ņemot vērā šo naudas apmēru, ir jāsaprot, ka vienmēr pret to atsitīsimies.
Vienlaikus esmu sapratusi, ka nepietiekami skaidri parādām, kur izlietojam esošos līdzekļus, un galvenais – kādu rezultātu vēlamies ar esošo finansējumu iegūt. Visu laiku skaitām manipulācijas un rādām, cik naudas tām tērējam, bet vajadzētu rādīt, piemēram, veselo bērnu skaitu kā rezultātu mediķu rīcībai. Negribu salīdzināt ar biznesu, bet būtībā tas ir kā biznesa process. Ja skatāmies no pacienta aspekta, mums būtu jāredz, kā pacients iziet cauri visai sistēmai līdz skaidram rezultātam, pēc kura beidzot varētu mērīt sistēmas efektivitāti.
Jums tiek pārmests arī krīzes menedžeres dotību trūkums.
Politologs Ivars Ījabs teica, ka nozarei nepieciešams krīzes menedžeris. Ja mēs aprunātos, viņš saprastu, ka esmu nepatikšanu meklētāja no tāda aspekta, ka man ir interesanti tad, ja ir risināmi jautājumi. Kad mani uzrunāja strādāt Stradiņos, man bija sajūta, ka tiek meklēts cilvēks, kurš varētu ieviest kārtību. Es piederu pie tiem cilvēkiem, kuriem patīk strādāt stresa apstākļos. Krīzes menedžmentu patiesībā uzskatu par savu stipro pusi.
Īsumā raksturojiet problēmas, kurām jāķeras klāt jau rīt.
Viens ir skaidrs – valdības uzdotais rīcības plāns būs spēkā arī man, iesāktie darbi turpināsies. Gribētu iezīmēt četras lietas. Pirmais – onkoloģiskie pacienti. Saprast, kā mēs varam nodrošināt pieejamību. Otrs – jārisina mātes mirstība, grūtnieču aprūpe. Trešais – cilvēkresursu trūkums neatliekamajā palīdzībā. Ceturtais – stiprināt ģimenes ārstu institūciju. Manā skatījumā zilonis ir jāsadala gabalos, un katrs no tiem jāizvērtē – kas pieliekams, kas noņemams, kas uzlabojams. Galvenais – monitorēt rezultātu. Vienkāršs piemērs. Mēs apmaksājam izmeklējumu. Bet kas tālāk ar pacientu notika? Vai tika noteikta konkrēta ārstēšana, cits izmeklējums, vai arī tas bija izmeklējums izmeklējuma pēc? Cik ilgā laikā pacients atveseļojās? Redzu, ka novērtēt un analizēt būtu Nacionālā veselības dienesta uzdevums, kas iepērk pakalpojumu. Kāpēc vienā slimnīcā pacienti guļ piecas dienas, bet otrā – trīs dienas? Ir daudz indikatoru, kurus var vērtēt, tā uzlabojot visus procesus. Tas absolūti nav par birokrātijas pieaugumu, bet gan par izpratni, ko tad īsti nopērkam, iegādājoties veselības pakalpojumu. Analītiskā daļa šobrīd izpaliek.
Tomēr Ģimenes ārstu biedrība nemaz neatbalsta jūsu kandidatūru.
Taču mēs meklēsim kopsaucēju, turklāt Lauku ģimenes ārstu asociācija atbalsta. Svarīgākais ir atrast labāko risinājumu pacientam, visiem pārējiem izkāpjot ārā no savām ambīcijām.
Vai kā Belēviča padomniece un līdzgaitniece nebūsiet, ja drīkstu tā sacīt, Belēvičs brunčos?
Tas ir kompliments, ņemot vērā Belēviča kunga enerģiju. Bet viņa padomniece biju tikai trīs mēnešus. Runājot par iepriekšējo ministru, ir jāvērtē spēja ieklausīties. Šajā īpašībā esam divi radikāli atšķirīgi cilvēki. Savukārt valdības deklarācija ar konkrētu rīcības plānu man ir akceptējama.
Pilnā izmērā interviju ar veselības ministra amata kandidāti Andu Čakšu lasiet trešdienas, 15.jūnija, laikrakstā Dienas Bizness.