Cenšas izprast vēža šūnas "nozieguma motīvus"

Kāds ir jūsu atklājums par vēzi?Pirms sešpadsmit gadiem sāku veikt novērojumus par šūnas nāvi bilaterālā kopprojektā Anglijā. Man pašai pirmais pētījumu posms bija saistīts ar vēža šūnām, tāpēc ieinteresēja kolēģu zinātnieku secinājumi, ka pēc gamma apstarošanas, kas imitē vēža ārstēšanu, šūnas kļūst poliploīdas. Tas nozīmē, ka tās multiplicē savu genomu - kļūst lielas. Prasīju, kas ar tām notiek - vai tās arī dalās? Man atbildēja - mēs nezinām. Es kā mikroskopists palūdzu materiālu, lai papētītu tuvāk, un tā sadarbojamies līdz pat šodienai.Materiālu skatīju dažus mēnešus, un man nāca apgaismība tieši dēla Jura dzimšanas dienā - ka tas varētu būt process, kas saistīts ar dzimumšūnu ciklu. Tā kā dziļi zināju bioloģiju, saskatīju, kāpēc tā varētu būt. Vēža šūnas galvenā īpašība, kuras dēļ nevaram ar to tikt galā, ir, ka tai piemīt nemirstība. Arī dzimumšūnas ir nemirstīgas, jo stafete tiek nodota no paaudzes paaudzē. Un faktiski process var notikt vienā šūnā, kas var veidoties kā poliploīda šūna un tad dalīties vēlreiz. Daļa "meitu" var turpināt šo ceļu, un pārējais nomirst, līdzīgi kā nomirst mūsu ķermenis. Tas ir tas, ko es pierādīju. Lieta ir sarežģīta, neesmu eksperte visās jomās, tāpēc sadarbojos ar vairākiem citiem zinātniekiem.Vai jūsu pētījumi var palīdzēt tikt pie jaunām ārstēšanas metodēm?Es domāju, ka jā. Tas ir vesels komplekss, un ir diezgan svarīgi noķert pašu sākumu, kas palaiž visu procesu ķēdi. Tas ir grūti. Piemēram, vēža šūnai piemīt īpaša vielmaiņa - enerģijas iegūšanas avots. To atklāja Oto Varburgs XIX gadsimta sākumā. Viņa novērojums ilgu laiku netika pamanīts, jo visi aizrāvās ar gēniem un mutācijām, bet tagad pie tā atgriežas, jo cilvēki ir secinājuši, ka tā ir ļoti svarīga īpašība, ar kuru var vēzi piežmiegt. Zinātnieki ar vēzi strādā no daudzām pusēm. Mans ieguldījums - es šo procesu saistu ar poliploidizāciju (genomu multiplikāciju). Neviens nav tik dziļi iedomājies, ka starp dzimumprocesu un vēzi ir dziļas evolucionāras saknes.Kā skaidrojams tas, ka vēzis tiek definēts kā mūsu gadsimta slimība un joprojām nav ārstējams?Vēzis zināms no Hipokrata laikiem vai vēl agrāk. Tas vienmēr ir bijis... Mūsdienās acīmredzot ir pieņēmies spēkā sakarā ar vides piesārņojumu, pārtikas konservantiem, smēķēšanu un citām lietām. It sevišķi kaitīga ir smēķēšana.Mūsu atradumu pēc publikācijas, kas bija 2010.gadā jau molekulārā līmenī, tā pamatīgi apstiprināja vien 2012.gadā. Ir pagājis diezgan īss laiks. Ja atklāsiet jaunu zvaigzni debesīs, tas nenozīmē, ka atklājas ceļš, kā pie tās tikt. Ārstēt vēzi nav viegli, bet pasaulē ir miljons zinātnieku, kas meklē veidus, kā to izdarīt. Viena no jomām, kurā strādāt, - atrast pazīmes, kas varētu iepriekš pateikt, vai vēzis padosies ārstēšanai un vai būs tā metastāzes, kādi gēni tiks izmainīti. Ir paņēmieni, kas modulē ārstēšanas shēmu un meklē risinājumus, kā ārstēt. Es pētu šūnu dzīļu būtību, un līdz ar to es nemaz neapņemos meklēt veidus, kā ārstēt.Vai pētīt vēža raksturu nav depresīvi? Vēzis tomēr ir ar tādu kā nolemtības zīmogu.Tieši otrādi. Tas ir izaicinājums, līdz ar to stimulē, nevis iedzen depresijā. Es jau neesmu pacientes lomā. Faktiski uzņemos vēža šūnas advokāta lomu un cenšos izprast «nozieguma motīvus». Ko varu parādīt tādu, ko citi vēl nezina? Parādi man, tad es to sapratīšu! Ja ne šodien, tad es papūlēšos un rīt to sapratīšu. Tas ir stimulējoši.Visu interviju ar Jekaterinu Ērenpreisu lasiet laikrakstā Diena otrdien, 6.maijā!**