Četri mīti par Latviešu leģionu

Tāpēc, lai spētu turēt godā savu vēsturi un karavīru piemiņu, mums ir argumentēti un strikti jāatspēko šī dezinformācija. Ir vērts kārtējo reizi pievērst uzmanību četriem galvenajiem mītiem par Latviešu leģionu, kurus  parasti izmanto 16. marta pretinieki un pierādīt to neatbilstību vēsturiskajai patiesībai.

Pirmais mīts: Latviešu leģionāri bija nacisti. Šis apgalvojums skan nemitīgi un balstās uz šādu argumentu: leģionāri deva zvērestu Ādolfam Hitleram un līdz ar to viņi atbalstīja vācu nacismu.

Pirmkārt, leģionāru dotais zvērests Hitleram nebija tas pats, ko deva vācu zaldāti. Vācu karavīri savā zvērestā primāri solīja uzticību fīreram kā Vācijas valsts un tautas vadonim (tādā veidā akceptējot nacistu ideoloģiju), un tikai sekundāri bruņoto spēku (der Wermacht) virspavēlniekam. Turpretim latviešu karavīri zvērēja uzticību Ādolfam Hitleram tikai un vienīgi kā bruņoto spēku virspavēlniekam, tādā veidā norobežojoties no nacistiskās ideoloģijas. Par to var pārliecināties, salīdzininot abu zvērestu tekstus. Tos var atrast arī latviešu vēsturnieka Induļa Ķēniņa rakstā „Kam un ko zvērēja latviešu leģionāri?”

Protams, oponenti teiks: „Tas tomēr bija zvērests Hitleram”, bet šajā gadījumā jānorāda, ka citas izejas vienkārši nebija. Jebkurā militārā zvērestā līdz pat mūsdienām ir tādā vai citādā veidā minēta lojalitāte pret attiecīgās valsts varu, un Ā. Hitlera vara tobrīd bija vienīgā.

Otrkārt, latviešu leģionāri nebija nacisti arī tā iemesla dēļ, ka viņi nemaz nevarēja iestāties nacistu partijā. Ļoti precīzu viedokli par šo jautājumu ir sniedzis vācu vēsturnieks Bernds Vegners, kurš vēsturnieku aprindās tiek uzskatīts par ekspertu Waffen – SS (Ieroču SS) lietās. Viņš akcentē to, ka tikai vācu izcelsmes cilvēkiem bija atļauts būt par Nacionālsociālistiskās vācu strādnieku partijas (NSDAP) biedriem. Līdz ar to ir pilnībā skaidrs, ka latviešu leģionāri nevarēja būt nacistu partijas biedri, nemaz jau nerunājot par latviešu mierīgajiem iedzīvotājiem.

Otrais mīts: Latviešu leģiona divas divīzijas (15. un 19.) atradās ieroču SS sastāvā un līdz ar to piederēja pie noziedzīgās SS organizācijas. Līdz ar to leģionāri ir pielīdzināmi vācu esesiešiem. Ja ir runa par visu ieroču SS karaspēku, tad jāakcentē tas, ka pretēji plaši izplatītajam uzskatam, piederība pie šīs armijas vēl nenozīmēja automātisku saistību ar SS organizāciju vai nacistu partiju. Tas pats attiecas uz „ģermāņu brīvprātīgajiem”, kuri tika pakļauti diezgan nopietnai ideoloģiskajai apstrādei. Pauls Hausers, kurš bija viens no ievērojamākajiem ieroču SS komandieriem, savos memuāros akcentē - lai gan ideoloģiskajai sagatavotībai bija visai liela nozīme vācu SS vienībās, tomēr tā, salīdzinot ar militāro apmācību, atradās otrajā plānā.

Patiesībā Ieroču SS lielākoties bija bruņots karaspēks, kas karoja vērmahta sastāvā. Pats fīrers vienmēr atdalīja tos, kuri tika uzņemti ieroču SS armijā no tiem, kas dienēja tajās SS vienībās, kuras tieši pakļāvās nacistu partijai. 1942. gada 27. jūlijā, kad norisinājās kārtējā apspriede, Hitlers izteicās sekojoši: „Tos, kas ir uzņemti ieroču SS karaspēkā, pirmām kārtām ir jāuzskata par karavīriem. Tāda pieeja saglabāsies arī nākotnē un tā tam, acīmredzot, ir jābūt. Ja ieroču SS kaujinieks parāda izcila zaldāta kvalitāti, bet ideoloģiskajā ziņā izrādīsies ne tik kompetents, tad noteiktos apstākļos neviens viņu par to nevainos.”

Latviešu leģionāri nebija SS organizācijas locekļi. Lai gan leģiona divīzijas atradās ieroču SS sastāvā, tomēr tās ļoti būtiski atšķīrās no vācu SS divīzijām, kā to norāda Latvijas vēsturnieku komisija. Viens no būtiskākajiem apliecinājumiem ir 1950. gada 13. aprīļa ziņojums ASV valsts sekretāram, kuru parakstīja ASV augstākā amatpersona Vācijā ģenerālis Frenks Maklojs. Tajā ir izskaidrota „Baltijas leģionu” pozīcija: latviešu un igauņu SS nav jāuzskata par vāciešu SS, jo 1) viņi nesaņēma nekādu nacistu politisko apmācību; 2) viņiem neprasīja atzīt kādas nacistu doktrīnas; 3) viņi nedeva SS zvērestu; 4) viņi nebaudīja SS privilēģijas; 5) viņi nenēsāja vācu SS vienībām noteikto uniformu.

Latviešu leģiona būtisko atšķirību no vācu ieroču SS vienībām ir atzinuši arī vairāki ārzemju autori. Piemēram, ievērojamais britu militārais vēsturnieks Kriss Bišops savā darbā „Ārzemju brīvprātīgie SS karaspēkā.” norāda, ka leģionāri nēsāja SS formu, taču par cik viņi nebija ne „tīrasiņu ārieši”, ne brīvprātīgie (vairākuma karavīru mobilizācijas dēļ), tad viņus arī neuzskatīja par īstiem SS karavīriem.

Trešais mīts: Latviešu leģionāri ir kara noziedznieki. Krievvalodīgo prese nemitīgi mēģina pielīdzināt Latviešu leģionu nežēlīgam slepkavu grupējumam, kurš pārsvarā to vien darīja kā nogalināja mierīgos iedzīvotājus vai piedalījās holokaustā.

Tomēr šādiem apgalvojumiem nav nekāda pamata, jo neviens leģionārs nevienā tiesā nav bijis apvainots par kara noziegumiem, kas būtu izdarīti leģiona darības kontekstā. Tieši otrādi – laikā pēc Otrā pasaules kara, kad rietumvalstīs notika daudzu redzamāko nacistu noziedznieku sodīšana, latviešu leģionāri gan Amerikā, gan Rietumeiropā pilnīgi brīvi rīkoja savus atceres pasākumus un neviens no viņiem netika tiesāts.
Vienlaikus ir jāatzīst, ka Latviešu leģionā ieplūda personas no policijas bataljoniem un SD pakļautajām vienībām, kuras bija veikušas kara noziegumus, taču tas nekādā ziņā nepadara visu leģionu par noziedzīgu, kā to mēģina iestāstīt 16. marta oponenti. Pēc šādas „loģikas” iznāk, kad arī visa Sarkanā armija ir noziedznieku grupējums, jo padomju karaspēks Austrumeiropā 1944./1945. gadā pastrādāja vienas no visšaušalīgākajām zvērībām pret mierīgajiem iedzīvotājiem. Bet tas nenozīmē, ka visa Sarkanā armija ir noziedzīga.

Nirnbergas kara tribunāla spriedumā, kas tika pasludināts 1946.gada 1. oktobrī, visai precīzi tika noteikts to personu loks, kuras iekļaujamas noziedzīgajā SS organizācijā, kā izņēmumu minot piespiedu kārtā mobilizētos (latviešu gadījumā - liels vairākums), ja viņi nav pastrādājuši kara noziegumus. Un ja latviešu leģionāri tik tiešām bija „nacisti” un „slepkavas”, kā to mēģina iestāsīt Krievijas masu mediji, vai no viņiem Sabiedroto karaspēka pakļautībā būtu formēta Nirnbergas tiesu pils apsardze? Diezin vai...

Ceturtais mīts: Latviešu leģions karoja par Nacistisko Vāciju. Arī šīs apgalvojums neiztur kritiku, jo latviešu leģionāri cīnījās nevis par Trešo reihu, vai pat pret krieviem kā tautu, bet tieši pret komunistisko režīmu. Pašā leģionāru zvērestā ir skaidri un gaiši teikts: "cīņā pret boļševismu". Un tikai. Neviena no leģiona vienībām nepiedalījās kaujās pret rietumu sabiedrotajiem. Visas cīņas norisinājās Austrumu frontē, jo leģionāri negribēja pieļaut otreizējās padomju okupācijas atgriešanos. Tas arī bija motīvs, kas mudināja latviešus karot vācu armijas rindās, bet nevis simpātijas pret nacistisko ideoloģiju. Ko Latvijai no 1940. līdz 1941. gadam atnesa padomju režīms, šķiet, nav jāstāsta.

Lai gan lielākā daļa leģionāru tika mobilizēti, tomēr pastāvošajā situācijā daudzi no viņiem to pieņēma, jo tā bija vienīgā iespēja cīnīties pret ienīsto padomju varu. 

Ja salīdzina Latviešu leģionu ar citiem nevācu ieroču SS formējumiem, tad jāakcentē, ka tūkstošiem  rietumeiropiešu, kuru valstis nemaz nebija pārcietušas staļinismu, gāja karot pret PSRS tikai tāpēc, ka viņus vadīja antikomunistiskā pārliecība. Ko tādā gadījumā var runāt par latviešiem, kuri boļševimu bija izjutuši pilnībā.