Laika ziņas
Šodien
Daļēji apmācies
Rīgā -2 °C
Daļēji apmācies
Svētdiena, 24. novembris
Velta, Velda

Disleksijas biedrības vadītāja: Ļausim Ričardam Brensonam iegūt izglītību arī Latvijā

Atzinīgi vērtējot 9. jūlija Dienā publicētajā A. Bērziņas rakstā "Disleksija – šķērslis skolas gaitām" sākto diskusiju par Latvijā jau gadiem ilgstošu nespēju izveidot kvalitatīvas izglītības pieejamību skolēniem ar disleksiju, vienlaikus jāizsaka sašutums par faktu kļūdām un neprecizitātēm, kas parādās raksta ietvaros intervēto ierēdņu un speciālistu izteikumos.

Neatbildēts paliek jautājums: vai tā ir vēlme attaisnot nespēju veikt uzlabojumus izglītības sistēmā, vai reāla atbildīgo personu nezināšana un tātad cēlonis tam, kāpēc Latvijā bērni ar disleksiju (un viņu vecāki) vēl joprojām ir spiesti cīnīties par iespējām mācīties atbilstoši savām vajadzībām un spējām, nevis samierināties ar to, kas "automātiski" tiek piedāvāts speciālās izglītības klasēs. Atbilde uz minēto jautājumu ir īpaši svarīga tādēļ, ka speciālā izglītība no Latvijas valsts budžeta saņem vairāk nekā 50 milj. latu gadā (un it kā pretendē uz lielu individualizācijas pakāpi) un ir viena no izglītības nozares prioritātēm nākamajā Eiropas Savienības Struktūrfondu plānošanas periodā.

Kas ir disleksija Latvijas likumdošanā?

Rakstā lasāmais LR Izglītības un zinātnes ministrijas (IZM) valsts sekretāra vietnieces Evijas Papules apgalvojums: "..disleksija Latvijā netiek diagnosticēta kā speciālās vajadzības, bet kā mācību traucējumi. Līdz ar to trūkst pieredzes tās atpazīšanā un atbalsta sniegšanā. Atbalsta programmas tiek veidotas tieši bērniem ar speciālām vajadzībām" ir pretrunā gan ar Latvijas likumdošanu, gan ar IZM realizētajiem Eiropas Sociālā fonda (ESF) projektiem.

Disleksiju raksturo ar cilvēka intelektuālo attīstību nesaistīts fonoloģisko prasmju deficīts – grūtības nošķirt valodas skaņas, kas ietekmē spēju precīzi un/vai tekoši lasīt un rakstīt vārdus. Tas ir viens no mācīšanās traucējumiem, un  mācīšanās traucējumi gan starptautiski, gan arī Latvijā ir vislielākā speciālo vajadzību grupa – tie ir 38% (jeb 2867) no skolēniem ar speciālām vajadzībām Latvijā.

Šādu speciālo vajadzību klasifikāciju nosaka LR Ministru Kabineta 16.10.2012. noteikumi Nr. 709 "Noteikumi par pedagoģiski medicīniskajām komisijām", kuri ierindo disleksiju pat divu speciālo vajadzību grupās – mācīšanās traucējumi un valodas traucējumi. Tātad vajadzētu būt gan pieredzei, gan zināšanām, jo skolēni ar disleksiju mācās trīs logopēdiskajās skolās valstī un apmēram 280 speciālajās programmās, kur skolotāji gadiem ilgi strādā ar mērķa grupas skolēniem, saņemot par to papildus valsts finansējumu. Vai tad tas notiek pilnīgi bez kādām zināšanām?

Arī slikta diagnostika nenozīmē problēmas neesamību. Tas var būt tikai mēģinājums attaisnot to, kāpēc Latvijā nepastāv mūsdienīgs, izmantojot informācijas un komunikāciju tehnoloģijas (IKT), individualizēts  un vienlīdzīgs izglītības pakalpojums skolēniem ar disleksiju. Tādēļ jautājums par to, kāpēc pieredzes nav, jāadresē atpakaļ pašai IZM pārstāvei.

Cik Latvijā ir bērnu ar disleksiju?

Dienas intervētā Latvijas Universitātes (LU) profesore Sarmīte Tūbele skaidro, ka "nav zināms, cik cilvēkiem Latvijā ir šādas grūtības. Rīgā (..) apmēram 1% no tiem, kam ir vajadzīga logopēda palīdzība". Arī tā nav taisnība. Datus par skolēnu ar disleksiju skaitu Latvijā pilnīgi noteikti var sniegt (VISC), jo centra pārraudzībā darbojas pedagoģiski medicīniskās komisijas, kas identificē skolēnu speciālajās vajadzības. Uz šiem datiem balstās IZM aprēķini par finanšu un speciālistu nepieciešamību, kā arī speciālistu dalība ESF projektos ar vairāku miljonu latu budžetiem. VISC mājas lapā publicētajos pašas profesores S. Tūbeles rakstos norādīts, ka disleksija ir 10–15% Latvijas skolēnu.

Vai Toms Krūzs varētu beigt Latvijas vidusskolu?

Ričards Brensons, Alberts Einšteins, Toms Krūzs, Hans Kristians Andersens un daudzi citi izcili cilvēki ar disleksiju Latvijā nevarētu līdztiesīgi beigt vidusskolu, jo vidējās izglītības līmenī netiek īstenota neviena speciālā programma skolēniem ar valodas traucējumiem (tajā pēc Latvijas klasifikācijas ietilpst arī spējīgi jaunieši ar disleksiju). Ja nav programmas, nav arī finansējuma un palīdzības, jo Latvijā papildu finansējums (60%) pienākas tikai tiem, kas mācās specializētajās skolās vai klasēs. Tas nozīmē, ka iespējamie Latvijas ričardi brensoni vai nu paliek bez vidējās izglītības, vai mācās parastajās klasēs uz nevienlīdzīgiem nosacījumiem.

Pieminētie izcilību vārdi ir pretrunā ar Latvijas izglītības sistēmas centieniem saistīt mācīšanās traucējumus ar „pazeminātu intelektu” (tā netiek darīts ne Rietumeiropā, ne Ziemeļamerikā). Latvijā tikai 9 skolās tiek īstenota valodu speciālā programma, kas aptver tos skolēnus ar runas, valodas un lasīšanas traucējumiem, kuriem nav "pazemināts intelekts". Tas noved pie Dienas aprakstītā gadījuma, kad mācības mācīšanās traucējumu speciālajā programmā spējīgiem skolēniem ir degradējošas, un bērns un viņa vecāki atsakās no šādas programmas. Šī ir situācija, kad, izmantojot medicīnisku līdzību, varam teikt, ka ārstēšana ir briesmīgāka par slimību.

Pagājušajā gadā Latvijas Disleksijas biedrība kopā ar vairākām citām vecāku nevalstiskajām organizācijām atbilstošo Ministru kabineta noteikumu izstrādes laikā mēģināja panākt to, lai speciālo vajadzību identificēšanas procesā tiktu norādīta precīzs speciālās vajadzības nosaukums, ne tikai programmas kods. Bez precīzas speciālās vajadzības diagnozes nav iespējams izveidot kvalitatīvi skolēna individuālo apmācības plānu. VISC ierēdņi kategoriski noraidīja šos priekšlikumus, komisijām nosakot pienākumu tikai ieteikt skolēnam kādu speciālo programmu, nevis nosakot diagnozi. Dažas programmas ietver vairāk nekā 10 dažādas diagnozes, līdz ar to pēc šī regulējuma pat netiek paredzēta saprātīga mācību individualizācijas iespēja. Tāpat VISC darbinieki noraidīja vecāku NVO prasību noteikt IKT par obligātu tehnisko nodrošinājumu skolēniem ar disleksiju un disgrāfiju, lai gan starptautiski IKT izmanto 8-12% vispārizglītojošo skolu skolēnu.

Kopumā – disleksija ir ļoti izplatīta, bet salīdzinoši viegli mazināma problēma. Daudzviet pasaulē, piemēram, Lielbritānijā un Skandināvijā ir uzkrāta milzīga pieredze, kā izglītot skolēnus un studentus ar disleksiju. Šī pieredze jau vairākas desmitgades ir brīvi pieejama arī Latvijā. Tādēļ aicinu izglītības ierēdņus un speciālistus beigt manipulēt ar datiem (kuru vākšanas un uzkrāšanas sistēmu šie cilvēki ir izveidojuši un uztur)  un attaisnoties ar pieredzes trūkumu, bet darīt visu, lai Latvijas ričardi brensoni un tomi krūzi varētu pilnvērtīgi un vienlīdzīgi attīstīt savu potenciālu un dzīvot veiksmīgu dzīvi gan skolā, gan augstskolā.

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli

Vai Latvijai nepieciešami ārzemju studenti?

Latvijas universitātes, tāpat kā augstākās izglītības iestādes visā pasaulē, aktīvi strādā, lai piesaistītu ārvalstu studentus. Kādi ir galvenie iemesli, kāpēc augstskolas ir ieinteresētas ārva...

Dienas komentārs

Vairāk Dienas komentārs


Latvijā

Vairāk Latvijā


Pasaulē

Vairāk Pasaulē