Ir plānots, ka Būvniecības likums radīs mūsdienīgu un modernu būvniecības procesa tiesisko regulējumu, kas harmonizēs nacionālo likumdošanu ar ES tiesību aktiem, kā arī sekmēs sabiedrības iespējas līdzdarboties lēmumu pieņemšanā būvniecības procesā, jo Būvniecības likums tika izstrādāts balstoties uz principu - būvniecība ir teritorijas plānojuma izpilde.
Līdz Zolitūdes traģiskajiem notikumiem būvniecības normatīvais regulējums sabiedrību neinteresēja, ar to strādāja daudz un dažādi būvniecības speciālisti, juristi, pašvaldības, ekonomikas ministrija, patērētāju tiesību aizsardzības centrs. Šis normatīvais regulējums kopš Būvniecības likuma pieņemšanas ir attīstījies līdzīgi sniega pikai, un tajā ietilpst 25 speciālie likumi, Vispārīgie būvnoteikumi, 48 Ministru kabineta noteikumi, 31 Latvijas būvnormatīvs, kas apstiprināts kā Ministru kabineta noteikumi.
Tikai tagad sabiedrība ir bijusi spiesta sadzirdēt to, ka neviens no dažādās būvniecības procesa stadijās iesaistītajiem speciālistiem, tai skaitā pasūtītājs, nav apmierināts ar pastāvošo būvniecības tiesisko regulējumu tieši tā sarežģītības dēļ, tieši tādēļ, ka šis regulējums ir vērsts uz procesu, uz dokumentēšanu, uz saskaņošanu, uz lēmumu pieņemšanu, atbildības un kontroles sfēru sadrumstalošanu un dalīšanu, nevis uz rezultātu.
Kaut Būvniecības likumam un ar to saistītajiem normatīvajiem aktiem ir bijis jāreglamentē būvniecības dalībnieku savstarpējās attiecības, kā arī viņu tiesības un pienākumus būvniecības procesā un atbildība par būvniecības rezultātā tapušās būves atbilstību tās uzdevumam, ekonomiskajam izdevīgumam, paredzētajam kalpošanas ilgumam un attiecīgajiem normatīvajiem aktiem, kā arī valsts pārvaldes un pašvaldību institūciju kompetenci attiecīgajā būvniecības jomā, tomēr ir jākonstatē, ka ar tiesisko regulējumu, attīstot procesuālās darbības, ir radīta sistēmiska problēma, kas traucē nozares attīstību, neveicina būvniecības kvalitāti un ir sekmējusi Zolitūdes traģēdijas cēloņu rašanos.
Tā kā jebkuras tiesību normas, kas veido normatīvo regulējumu ne tikai, bet arī konkrētā nozarē, ir kompetentu valsts iestāžu noteikti vai sankcionēti vispārīga rakstura uzvedības noteikumi, kas izsaka valsts gribu, regulē sabiedriskās attiecības, ko garantē valsts, tad tiesību normas šajā nozarē regulē cilvēku attiecības ar valsts palīdzību, tās noformulē cilvēka tiesiskās uzvedības modeli, kas nosaka optimālo rīcību konkrētajā situācijā. Tas nozīmē, ka arī ar būvniecības tiesisko regulējumu, kas nosaka cilvēku tiesiskās uzvedības modeli un optimālo rīcību konkrētajā situācijā, valsts ar attiecīgu institūciju un amatpersonu starpniecību veido, nosaka, akceptē konkrēta rezultāta rašanos. Gadījumā, ja cilvēku jeb būvniecības subjektu (pasūtītāja, arhitekta, būvinženiera, konstruktora, būvnieka, būvuzrauga, būvinspektora u.c. speciālistu) tiesisko uzvedību var ietekmēt dažādi subjektīvi faktori, un normatīvais regulējums to pieļauj, jo prioritāri nenosaka pasūtītāja atbildību par rezultātu, tad iesaistīto subjektu optimālā rīcība procesa īstenošanā nav ne prognozējama, ne reglamentējama, kas jau iepriekš nosaka situāciju, kad jebkurā gadījumā neatkarīgi no deklarētās kontroles un uzraudzības, būvniecības procesā tapušais rezultāts tiks valstiski akceptēts.
Neiedziļinoties konkrētās būvniecības normatīvā regulējuma problēmās, var secināt, ka šis regulējums nav efektīvs, tas kropļo konkurenci, atbalsta pasūtītāja jeb investora diktātu, nerūpējas par vides kvalitāti un objektu drošību, nenosaka vienotus kontroles principus un kritērijus, pieļauj deklaratīvus saskaņojumus, nenodrošina projektēšanas kvalitāti, nerūpējas par būvniecības procesa viengabalainību un caurskatāmību no procesa jēgas, nevis burta viedokļa.
Jebkuram normatīvajam regulējumam, it īpaši tādam, kas saistīts ar tautsaimniecības attīstību, būtu jāatvieglo regulējamajā jomā iesaistīto subjektu darbība, motivējot uz sadarbību un kvalitāti, kā arī jānodrošina stabilitāte un prognozējamība dažādu standartu un sertifikātu ieviešanā un kontroles mehānismu piemērošanā, kas kopumā dotu pārliecību, par šāda normatīvā regulējuma vienveidīgu un nelokāmu piemērošanu un ievērošanu.