"Diemžēl, kā rāda aptaujas, mūsu valsts iedzīvotāji neprot (neuzskata par vajadzīgu vai nav no kā) taupīt un uzkrāt. Pastāv 2. un 3. pensijas līmenis, bet tā ir ilggadīga un pamatoti apšaubāma spēlīte vai nu ar valsti, vai ar privātām struktūrām. Zinot, kā veidojās pensijas kapitāls un ar kādu gadu skaitu tas ir dalāms, diemžēl neceru uz to, ka nākotnē no tā būs īpašs labums," žurnālā Bilance uzsver Grebenko.
Praktiskās grāmatvedības speciāliste, kas nesen kļuvusi par pensionāri, stāsta, ka viņas paaudze no sāktā gala “zināja”, ka, iestājoties noteiktam vecumam, varēs atslābst un mazliet padzīvot “sev”. Tomēr atnāca citi laiki, viss sašķobījās, secina Grebenko.
Grāmatvedības speciālistei nav skaidrs, piemēram, kāpēc viņai kā fiziskai personai un darba devējam jāmaksā milzīgu summu (VSAOI) bez tiesībām to kādreiz atgūt pensijas veidā un kāpēc visu laiku tiek pretstatīti pensionāri un jaunās māmiņas - kuram pienākas vairāk, kuru prasības ir pamatotākas.
Viņasprāt, pirmkārt, būtu jāmaina attiecība pret personām ar lielu darba stāžu - tie tik tiešām visu mūžu ir strādājuši savas valsts labā. Otrkārt, jāmaina attiecība pret tiem, kas dzīvoja un strādāja “nepareizā laikā”, jo tie tik un tā esot strādājuši Latvijai.
"Būtu jāsamīļo katra fiziskā persona, kas spēj strādāt un maksāt nodokļus, bet tā jau ir utopija," saka Grebenko piebilstot, ka "valstij, kura nerūpējas par bērniem un veciem cilvēkiem, nav nākotnes".