Ja paveramies uz citām valstīm, redzam, ka izglītības sistēmas ir ārkārtīgi konservatīvas, tās - to skaitā arodbiedrību personā - spīvi pretojas reformām. Tas ir pieredzēts gan Francijā un Meksikā, gan Itālijā un Indijā, un, manuprāt, arī Latvijā. Kāpēc tā? Ja pieņem, ka izglītības nozarei tieši vajadzētu būt atvērtai jaunām zināšanām, veicināt elastīgu domāšanu utt.
Tā ir kolosāla tēma, par to mēs varam runāt nedēļu... Pirmais. Jebkuras pārmaiņas, arī tad, ja tās dod pozitīvu ieguvumu sabiedrībai kopumā, piemēram, efektīvākus tēriņus, kādam ir ļoti neizdevīgas. No neefektīvas naudas plūsmas vienmēr kāds ir ieguvējs. Un izglītības sistēmā nenoliedzami ir šis fenomens. Otrais. Ja mēs skatāmies uz studentiem... Piemēram, kad Lielbritānijā tika paaugstināta studiju maksa, tur bija iemesls protestēt. Savukārt kas attiecas uz mācībspēkiem... Es nedomāju, ka ļoti liels procents vecajā profesūrā ir dedzīgs uz jaunām lietām, jo ir taču daudz izdevīgāk to, kam tu visu mūžu esi profesionāli gatavojies, arī visu mūžu darīt. Protams, ir jomas, kas ir diezgan konservatīvas pašas par sevi. Piemēram, kad es paskatos, par ko man būtu jāliek studentam desmitnieks augstākajā matemātikā, un viens no kritērijiem desmitniekam ir tāds, ka students demonstrē spēju veikt patstāvīgus pētījumus šajā jomā, tad students, kurš spēj veikt patstāvīgus pētījumus augstākās matemātikas jomā, kas pēc Leibnica īpaši nav mainījusies, tad tas jau ir... medicīnisks jautājums (smejas). Ar to es gribu teikt, ka objektīvi ir dinamiskākas jomas un konservatīvākas. Trešais. Vēl viena lieta, kas atšķir izglītību, ir tā, ka procesi ir ļoti lēni. Var ātri izdarīt kaut ko sliktu, bet, ja izdara kaut ko labu, augļi tam būs pēc krietna laika. Un tas atkal ir zināms konservatīvisms. Vēl arī tas, ka izglītības jomā lielākoties strādā cilvēki ar augstāku izglītības līmeni nekā sabiedrībā vidēji, un, jo augstāka izglītība, jo mazāk parasti revolucionārisma un vairāk konservatīvisma.
Varbūt iemesls ir arī zināma nozarē strādājošo misijas apziņa, viedoklis, ka izglītība un zinātne ir kaut kas kvalitatīvi citāds, kam nevar piemērot parastās prakses?
Nu, izglītība un zinātne zināmā mērā tiešām ir nācijas drošības jautājums.
Pašlaik sabiedrības uzmanība koncentrēta uz pedagogu atlīdzības un skolu tīkla jautājumiem, bet, atcerieties, vēl pirms dažiem gadiem ļoti aktīvas debates bija par to, ko valsts apmaksā, ko no savas kabatas sedz vecāki, ko skola vecākiem var prasīt finansēt. Atceraties? Bija arī tiesībsarga aktivitātes, bet tad šī tēma kaut kā noklusa.
Paldies dievam, šīs debates ir norimušas - izskatās, ka visas puses ir vai nu apmierinātas, vai samierinājušās ar situāciju. Es ceru, ka šajos jautājumos jauni konflikti nesāksies. Mēs esam nonākuši pie tā, ka principā vecāku finansiālā līdzdalība ir nostabilizējusies tajā līmenī, ka tas, kas attiecas tieši uz mācību procesu, ir valsts vai pašvaldības funkcija. Es šīs debates atceros, jā. Redziet, ik debatē, kad puses meklē argumentus savas nostājas pamatošanai, viegli nonākt līdz pārspīlējumiem. Mani tolaik mazliet izbrīnīja tas, ka... Es saprotu, ka ģimenes rocība var būt ļoti dažāda, bet brīžiem es saklausīju tādu attieksmi, ka ieguldīt sava bērna izglītībā ir teju vai pēdējais, ko ģimenei vajadzētu darīt. Manuprāt, labāk ir neaizbraukt ārzemju ceļojumā, bet tomēr ieguldīt bērna izglītībā.
Visu interviju lasiet pirmdienas, 4. aprīļa laikrakstā Diena!