Tā kā šogad ir daudz medicīnas fakultātes beidzēju un mums ir jaunais ministrs ar lielām ambīcijām, lieliem solījumiem par to, ka katrs gribētājs iegūs vietu rezidentūrā un šim mērķim atvēlēti 1,7 miljoni eiro, es padomāju, ka Latvijas tautai būtu interesanti uzzināt, kā tad īsti šogad viss notiek.
Es vienmēr esmu sapņojusi kļūt par ārstu. Vēl bērnībā es skatījos kā mamma izraksta saviem slimniekiem medikamentus un vienmēr ļoti interesējos, ko tad ārstē šīs zāles. Kļuvu vecāka, pabeidzu skolu, iestājos augstskolā un beidzot šogad jūnijā ieguvu ārsta grādu. Specialitātei, kas mani interesēja, šogad ir atvēlētas tikai trīs vietas.
Jau iepriekš es zināju, ka būs ļoti grūti, tāpēc parakstīju līgumu ar reģionālo slimnīcu par to, ka iestāde nodrošinās man darba vietu, maksās stipendiju, kā arī slimnīcas valde apsolīja rezidentūru apmaksāt nepieciešamības gadījumā, ja es netikšu budžetā. Nezaudējot cerības tikt tur, kur es vēlos par valsts budžeta līdzekļiem, piedalījos dažādās zinātniskajās konferencēs: uzstājos Nīderlandē, Vācijā, Polijā, arī tepat Rīgā. Visus braucienus un dzīvošanu ārvalstīs maksāju no savas kabatas, paralēli centos iegūt labākas atzīmes, kā arī piestrādāju neatliekamajā medicīniskajā palīdzībā.
Dokumentus rezidentūrai iesniedzu abās universitātēs ar domu, ka tomēr tikšu, jo man ir līgums ar slimnīcu. Rīgas Stradiņa universitātē pretendentu atlases kritērijos neviens vārds nebija teikts par to, ka priekšroka būs tiem, kuriem ir līgums ar pašvaldību, kā arī intervijā par to pat nepajautāja. Latvijas Universitātē paprasīja par nākotnes plāniem, arī kritērijos līgums it kā deva priekšroku, bet, neskatoties uz līgumu, paliku otrā aiz svītras. Tūlīt sazinājos ar reģionālas slimnīcas valdi ar lūgumu rezidentūru man apmaksāt, bet saņēmu atbildi, ka slimnīca to nevar man nodrošināt, kaut gan šīs specialitātes ārstu viņiem ļoti vajag.
Pašlaik esmu izmisumā. Es neesmu vajadzīga šai valstij, 15 tūkstošu rezidentūrai man nav, vecākiem arī, bet es ļoti vēlos mācīties un iegūt specialitāti. Ar katru gadu jauno ārstu kļūst aizvien vairāk un vairāk, bet pamatspecialitāšu skaits rezidentūrā nemainās - ap 150. Es ļoti vēlētos uzzināt atbildes uz šiem jautājumiem: kur pazuda nauda - 1,7 miljoni, kas bija piešķirti rezidentūrai. Pašvaldībām? Universitātēm? Kāpēc veselības ministrs neatrisināja šo problēmu?
Šobrīd es strādāju neatliekamajā medicīniskajā palīdzībā kā ārste-stažiere, bet paskaitīju un sapratu, ka makdonaldā strādāt izdevīgāk. Daudzi mani kolēģi nesniedza dokumentus rezidentūrā vispār, bet plāno mācīties svešvalodu un doties projām tur, kur viņi būs novērtēti. Viņi ir tā vērti, jo ir ārsti, nevis pārdevēji. Tagad arī es esmu ārste, no visas sirds vēlos ārstēt Latvijas iedzīvotājus, nevis vāciešus vai kādus citus, bet citu variantu man nav.