Kā ziņots, pirms gada, 2011.gada 2.jūnijā, Saeima par Valsts prezidentu ievēlēja eksbaņķieri, Zaļo un zemnieku savienības frakcijas deputātu Bērziņu.
Bērziņa labākais sasniegums ir spēja būt neitrālai un samiernieciskai valsts amatpersonai integrācijas jomā. Par to liecina Valsts prezidenta rosinātais Labās gribas manifests un apsveikums abu pušu veterāniem Otrā pasaules kara gadadienas svētkos. Tieši Valsts prezidentam ir nepieciešamā autoritāte, lai veiktu šos samiernieciskos soļus, uzskata politoloģe.
Prezidents retāk brauca ar mašīnu, kurai ir ieslēgtas bākugunis, nekā tas notika iepriekšējo valsts augstāko amatpersonu darbības laikā. Arī fakts, ka valsts vadītāju var sastapt, lielveikalā iepērkoties, liecina par to, ka mēs tuvojamies Skandināvijas politiķu izturēšanās tradīcijām.
Sliktā lieta Bērziņa darbībā ir tas, ka citos jautājumos viņš bijis kā vēja rādītājs. Viņam bieži vien nebija pārdomātas nostājas valstij svarīgos jautājumos, un, pat ja bija, valsts augstākā amatpersona nespēja savu domu profesionāli izklāstīt sabiedrībai. Piemēram, viņa ierosinājums par jaunas Satversmes uzrakstīšanu dažu gadu laikā tā arī palika bez plašāka skaidrojuma, norāda Kažoka.
Viņam kopā ar komandu bija maz jaunu ideju, ko gan var skaidrot ar to, ka Bērziņš amatā pavada pirmo gadu. Tā ir atšķirība no iepriekšējā prezidenta Valda Zatlera komandas, kura Stratēģiskās analīzes komisija nāca ar priekšlikumiem, kuri raisīja diskusijas sabiedrībā.
Politoloģe gan piebilst, ka Bērziņš jau ir sācis saprast savas galvenās problēmas - ka viņš nav sevišķi labs orators un ka viņam nav padziļinātu zināšanu par valsti ārpus prezidentam tuvās jomas - ekonomikas. Līdz ar to viņš ir sācis runāt retāk, un biežāk viņa sacītais ir profesionāli sagatavots teksts. Tas ir racionāli, ja prezidents nevis vienkārši reaģē, bet pauž iepriekš arī ar padomnieku palīdzību analizētu viedokli, atzīmēja Kažoka.
Kā vēl vienu labo lietu varot minēt prezidenta institūcijas spēju kvalitatīvi veidot parlamenta darba kārtību laikā, kad 10.Saeima bija atlaista. Tolaik Bērziņš darba kārtībā neiekļāva populistiskus priekšlikumus. Taču kā negatīvs piemērs ir vērtējama viņa pasivitāte valdības veidošanas laikā 2011.gadā, kad partiju attiecības bija kļuvušas ļoti asas.
Prezidenta darbību, no vienas puses, ir grūti vērtēt, jo pašlaik Saeimai un valdībai aug popularitāte un nav zināms, kā Bērziņš rīkotos politiskās krīzes apstākļos, piebilda politoloģe.
LETA jau ziņoja, ka prezidents iepriekš nāca klajā ar publisku aicinājumu visiem Latvijas kara veterāniem pieminēt nacisma un komunisma upurus 8.maijā Brāļu kapos. Bērziņš vēlas, lai Latvijā 8.maijs, kas Eiropā un ASV jau kopš 1945.gada tiek svinēts kā sabiedroto uzvara pār nacionālsociālistisko Vāciju, netiktu izmantots sabiedrības grupu konfrontēšanai, bet gan veicinātu izlīgumu starp dažādās pusēs karojošajiem.