Ar to gan netiek noliegta ekonomiskās krīzes klātbūtne, arī ārējs spiediens, taču kāda cita krīze ar dziļākām saknēm ir vēl nopietnāka. Un vienalga, kā to sauc - vai par slimību, vai padomju okupācijas ievazātu sērgu, taču tā ietekmē dzīvi nacionālā un individuālā līmenī. Tās galvenā pazīme ir nespēja domāt neatkarīgi, negaidīt rīkojumus un noticēt, ka pilsoņiem ir iespējas ietekmēt notikumus. Turklāt darīt to dažādi, no vismaigākajām formām līdz pat lieliem mītiņiem. Taču ar tiem Lietuvā ir tikpat bēdīgi kā Latvijā, un neapmierinātība izkūp virtuves sarunās. Pie mums par aktivitātes trūkumu it kā nevajadzētu runāt - būs referendums, notikušas neapmierinātības akcijas Latgalē. Taču tas jau cits stāsts - no Latvijas valsts klaja nolieguma līdz galējam neprātam ar prasību par legālas kontrabandas atzīšanu.
Postošā slimība izsakāma divos vārdos: man pienākas! Pienākas it viss - Lietuvā krīzes gados negaidīti izaudzis dažādu pabalstu slānis, kas mudina noticēt, ka labāk varēs dzīvot ne jau strādīgais, bet gan tas, kas prasmīgi piekļūs visiem pabalstiem. Tā dzīvojot, pazūd izpratne par normālu lietu kārtību, kur katram sabiedrības, ģimenes loceklim ir savas funkcijas un pienākumi. Kur dzīve rit saistībā ar senām tradīcijām. Tāda dzīve paredz pienākumus - arī atbildību par savas ģimenes un valsts nākotni. Kāda tā ir - Lietuvā redzams arī no zemā vēlēšanās piedalījušos balsotāju skaita. Bet par krīzes apmēriem var spriest pēc tā, ka pērn lietuvieši iztērējuši par septiņiem miljardiem (tuvu 1,5 miljardiem latu) litu vairāk nekā nopelnījuši. Tas ļauj apjaust, cik liels ir pelēkās ekonomikas īpatsvars. Nodokļus jau maksā tikai muļķi, un tāda līdz šim bija daudzu Viļņas taksometru biznesā iesaistīto izpratne. Taču kopš pagājušās nedēļas situācija pilnībā mainījusies, jo ar vērienīgu policijas akciju vecā kārtība pilnībā sagrauta. Varbūt derētu pamācīties arī mums - vai bieži saņemat biļeti Rīgas mikroautobusā?