"Mūsu valsts izveide ietrāpījās laikā, kad bija tādi kā parlamentārisma uzplūdi – o, tas ir labi, mūsdienīgi! Un tad, kad konstrukciju iztaisa uz tādiem rožainiem sapņiem, pēc kāda laika sākas "te nav labi, un te nav labi"," pauž Kusiņš. Viņš arī atgādina, ka proklamēšana 18. novembrī nebija vienīgais valstiskuma mēģinājums. Bija arī citi, kas saistās ar Pēteri Stučku, Andrievu Niedru, tāpat bija idejas par tādu Vācijas monarham padotu teritoriju, vienotu Baltijas valsti. Kas šajā, ja tā var teikt, 18. novembra projektā tāds, kas paņēma visus? Un atbilde ir - plašākā atbalsta bāze, ko nodrošināja centieni Latvijas valsts izveides procesā iesaistīt arī citus. Bija pat diezgan ilgi tāda tradīcija, ka Saeimas sekretāram vienmēr ir divi biedri, un otrs biedrs vienmēr ir kādas no mazākumtautībām pārstāvis.Tāpat nerakstīta vienošanās paredzēja, ka valsts kontrolieris ir mazākumtautību pārstāvis. Tiesa, plašā dažadu mazāku grupu piesaiste radīja arī apgrūtinājumus lēmumu pieņemšanā, kas galu galā noveda līdz 1934. gada notikumiem.
Visu interviju ar Gunāru Kusiņu lasiet 1. jūnija laikraksta Diena drukātajā versijā!