Labklājības ministre nesen paudusi, ka varbūt vērts padomāt par ģimenes valsts pabalsta sistēmas maiņu. Zināma loģika ir: turīgākās ģimenes bez tiem astoņiem latiem mēnesī var iztikt, savukārt trūcīgākajām noderētu lielāka summa...
Pati ideja - padarīt šo pabalstu mērķētāku, proti, ka šim pabalstam vajadzētu vairāk trāpīt tur, kur ir lielāks nabadzības risks, - ir ļoti jauka. Tomēr te nepieciešama neliela atkāpe. Kopumā ir divas valsts sociālo pabalstu sistēmas. Viena ir t. s. universālie pabalsti, kas nav atkarīgi no tā, vai es strādāju, cik es nopelnu utt. Otra ir t. s. ienākumjūtīgie vai testētie pabalsti, kas balstās uz konkrētās ģimenes materiālā stāvokļa un vajadzību izvērtēšanu. Katrai no šīm sistēmām ir savi plusi un mīnusi. Universālo pabalstu sistēmas pluss ir vienkārša administrēšana. Otrs pluss ir tas, ka šie pabalsti nemazina motivāciju strādāt. Ja jums ir pabalsts, kas piesaistīts jūsu ienākumu līmenim, jums - ja jūs nevarat nopelnīt vairāk par šo pabalstu - īsti nav motivācijas strādāt. Savukārt universālā pabalsta gadījumā ir, jo jūs, vienkārši izsakoties, piepelnāt klāt. Universālo pabalstu mīnuss ir tas, ka mēs iedodam pabalstu arī bagātam cilvēkam. Bet - ja mēs sākam šo pabalstu sistēmu sasaistīt ar cilvēka ienākumiem, mums ir nepieciešama krietni sarežģītāka administrēšanas sistēma un galu galā vienošanās par to, kas ir tas ienākumu līmenis, kuru sasniegušajiem pabalsts nepienākas. Cilvēkam ir 1000 latu alga. Turīgs! Bet viņam ir trīs bērni un divi atbalstāmi vecāki... Starp citu, apmēram 4% Latvijas bērnu šo pabalstu nesaņem, iespējams, tieši tāpēc, ka viņu vecāki ir pietiekami turīgi, lai nepieteiktos tam. Plus pabalsta sasaiste ar ienākumu līmeni dod signālu - jo man lielāki legālie ienākumi, jo man būtībā vairāk atņem.
Patiesībā arī universālo pabalstu sistēmu var veidot ar precīzāku mērķējumu. Piemēram, Francijā sistēmas pamatā ir atzinums, ka ir ļoti svarīgs līdzsvars starp iztikas gādātājiem un apgādājamo skaitu. Attiecīgi par pirmo bērnu valsts neko nemaksā, pieņemot, ka divi vecāki paši spēj apgādāt savu prieku un acuraugu. Par otro bērnu pabalsts ir jau nopietns, par trešo - vēl nopietnāks. Līdzīgs koncepts ir Igaunijā.
Atjaunotās Latvijas pirmsākumos pabalsta apjomam bija ranžējums pēc bērna vecuma grupas. Starp citu - ja šo deviņdesmito gadu sākuma summu skatās inflācijas kontekstā, pabalstam šodien vajadzētu būt nevis astoņiem, bet 25-30 latiem mēnesī... Pēc tam parlaments konceptuāli izšķīrās par pabalsta apjoma sasaisti ar bērnu skaitu. Pirmais bērns - bāze, otrais - bāze + koeficients 1,5, trešais - koeficients 2 utt. Pēc tam gan šī koeficientu sistēma tika mainīta, bet ideja kā tāda saglabājās. Tad pienāca 2009. gads, kad notika tas drūmākais - nevis samazināja atpakaļ bāzi (jo tā bija celta no sešiem līdz astoņiem latiem), bet atcēla koeficientus, palielinot nabadzības riskus daudzbērnu ģimenēs. Toties tādas izmaiņas neskāra viena bērna ģimenes, kas no politiskā viedokļa - vērtējot vēlētāju sastāvu - laikam tolaik bija svarīgāk.
Ja ministre grib ko mainīt, vispirms vajag atcerēties, ka likumdošana paredz: koeficientiem bija jāsāk atkal darboties 2011. gadā. Ņemot vērā krīzi, tas tika atbīdīts uz vēlāku laiku, ar vēlāko laiku saprotot nākamo - 2014. - gadu. Bet pērnā gada nogalē, skatot budžeta jautājumus, tika pieņemts lēmums atlikt vēl par diviem gadiem... Tas nav pareizi! Pat ja valstij nav naudas, tad tieši ir jāskatās uz augstākā riska grupām. Proti, ja nevar ieviest (atjaunot) visu koeficientu sistēmu uzreiz, dari pakāpeniski, piemēram, sākot ar grupu «ģimenes ar četriem un vairāk bērniem». Ja viss rit labi, skaties - varbūt var realizēt koeficientu jau arī ģimenēm ar trim bērniem. Un tā tu pakāpeniski izveido sistēmu.
Rezumējot: universālo pabalstu sistēmu nevajag atcelt, to iespējams reformēt.
Pieļauju, ka būs cilvēki, kuri teiks, ka bagātiem cilvēkiem arī četrus bērnus uzaudzināt ir vieglāk, tāpēc...
Man tas atgādina mūžīgo disputu par iedzīvotāju ienākuma nodokļa likmes samazināšanu. Redz, cilvēks ar lielākiem ienākumiem no šādas samazināšanas iegūst vairāk. Jā, bet viņš jebkurā gadījumā maksā lielākus nodokļus. Līdzīgi ir ar bērnu pabalstu - ja tas bagātais kopumā nomaksā brangu summu, skaust viņam bērnu pabalstus ir tuvredzīgi.
Pēc tam kad publika - pieņemsim, ka pārprata ministri - sāka viļņoties par ideju, ka turīgākajiem astoņu latu pabalstu ņems nost, ministre vēstīja, ka valsts atbalstīs visas ģimenes, ka galu galā ir arī citas formas utt.
Protams, ir. Ja šobrīd nerunājam par to, kā tas izdodas praksē, neaizmirsīsim, ka valsts palīdz ar bezmaksas izglītību un bērnu medicīnisko aprūpi. Ir vesela virkne atbalsta pasākumu, kurus mēģina īstenot pašvaldības. Tomēr konceptuāli šis jautājums ir jāskata kontekstā ar nodokļu atvieglojumiem par apgādībā esošiem bērniem. Tas ir aptuveni 17 latu mēnesī. Protams, var mēģināt - un dažās valstīs tā arī dara - darīt tā: valsts pasaka, mēs varam dot atbalstu kopumā 25 latus mēnesī un nedalām tur 17 latu atvieglojumos, astoņus latus pabalstā. Loģika ir tāda, ka pabalstu maksā no budžeta, un budžeta ieņēmumu plānošana vienmēr ir drusku ar dakšām pa ūdeni... Ja atbalstu noformē kā atvieglojumu, šis risks, ka ieņēmumi nesakrīt ir izdevumiem (bērnu skaits), kuri jau nu gan nesvārstās, pazūd. Atvieglojumu modeļa plusi ir arī tas, ka tie stimulē neslēpt savus ieņēmumus un mudina cilvēkus pašus vairāk rosīties. Tomēr te jāņem vērā, ka atvieglojumi sliktāk strādā reģionos, kur cilvēkiem bieži ir mazāki ieņēmumi naudas izteiksmē - vai nu tāpēc, ka vispār algu līmenis zemāks, bezdarbs, vai tāpēc, ka cilvēki nodrošina pārtiku sev saimniecībās un ar skaidru naudu viņiem iznāk mazāka darīšana utt. Atvieglojumi arī mazāk palīdz ģimenēm, kurās, piemēram, ir mamma viena ar bērniem. Respektīvi, plusi un mīnusi ir abām formām, tāpēc mums vajadzētu panākt kaut kādu simbiozi.
Bet ir vēl viena lieta. Labi - astoņi lati ir maz. Bet kas vienam normālam, strādājošam cilvēkam ir tie 11 lati mēnesī - neapliekamais minimums? Ir cilvēks, kurš uztur bērnu, un ir cilvēks, kuram jāuztur tikai viņš pats, un arī viņam kaut ko dod - šo neapliekamo minimumu? Respektīvi, manā ieskatā taisnīgāk būtu nevis palielināt neapliekamo minimumu (kā par to sākusi runāt Labklājības un Finanšu ministrija), bet, cik nu budžets atļauj, domājam par tiem atvieglojumiem, pabalstiem, kas orientēti uz bērniem.