“Līdz šo grozījumu izdarīšanai par šķīrējtiesnesi varēja iecelt jebkuru rīcībspējīgu personu neatkarīgi no tās pilsonības un dzīvesvietas, ja vien šī persona rakstveidā ir piekritusi būt par šķīrējtiesnesi. Ņemot vērā to, ka no šķīrējtiesneša kvalifikācijas ir atkarīga pieņemtā nolēmuma kvalitāte, pamatotība un likumība, šķīrejtiesnešu iecelšana bez jebkādām kvalifikācijas prasībām bija pamatīgs likumdošanas “caurums”,” uzskata deputāte.
Pateicoties iestrādātajiem grozījumiem, šobrīd likums paredz, ka par šķīrējtiesnesi var iecelt tikai personu, kurai ir nevainojama reputācija, kura ir ieguvusi augstāko profesionālo vai akadēmisko izglītību (izņemot pirmā līmeņa profesionālo izglītību) un jurista kvalifikāciju, kurai ir vismaz triju gadu praktiskā darba pieredze, strādājot augstskolas tiesību zinātņu specialitātes akadēmiskā personāla amatā vai citā juridiskās specialitātes amatā un uz kuru nav attiecināmi likumā minētie ierobežojumi.
Līdz attiecīgu grozījumu izdarīšanai likumā nebija noteikti arī ierobežojumi šķīrējtieneša amata ieņemšanai un par tiesnesi varēja tikt ieceltas pat sodītas vai aizdomās turamās personas.
Tagad likums ir papildināts un nosaka, ka par šķīrējtiesnesi nevar iecelt personu kura neatbilst noteiktajām kvalifikācijas prasībām; kura kriminālprocesā par tīša noziedzīga nodarījuma izdarīšanu atzīta par aizdomās turēto vai apsūdzēto; pret kuru kriminālprocess par tīša noziedzīga nodarījuma izdarīšanu izbeigts uz nereabilitējoša pamata; kura sodīta par tīša noziedzīga nodarījuma izdarīšanu — neatkarīgi no sodāmības dzēšanas vai noņemšanas; kura agrāk izdarījusi tīšu noziedzīgu nodarījumu, bet no soda izciešanas atbrīvota sakarā ar noilgumu, amnestiju vai apžēlošanu.
“Nākamis solis šķīrējtiesu sakārtošanā ir “Šķīrējtiesu likuma” izstrāde un pieņemšana. Pagājušā gada nodalē likumprojekts tika izsludināts valsts sekretāru sanāksmē. Tā mērķis ir noteikt šķīrējtiesu izveidošanas kārtību un darbības pamatprincipus, lai nodrošinātu efektīvu un taisnīgu civiltiesisku strīdu izšķiršanu šķīrējtiesā,” saka Lībiņa-Egnere.
“Šobrīd Latvijas Uzņēmumu reģistra turētajā Šķīrējtiesu reģistrā ir reģistrētas 213 pastāvīgās šķīrējtiesas, kas ir milzīgs skaitlis salīdzinājumā ar jebkuru citu Eiropas valsti. Taču jāsecina, ka kvantitāte ne vienmēr nodrošina kvalitāti. Un to apliecina statistika,” viņa uzsver.
Kā liecina Tiesu informatīvas sistēmas dati, piemēram, 2011.gadā pirmajā instancē izskatīti 2168 pieteikumi par šķīrējtiesas lēmumu piespiedu izpildi, no kuriem apmierināti 1846 pieteikumi, lieta izbeigta par deviņiem pieteikumiem, viens pieteikums atstāts bez izskatīšanas, tātad pozitīvs lēmums nav bijis vairāk kā 300 gadījumos. Savukārt 2012.gadā pirmajā instancē izskatīti 1944 pieteikumi, no kuriem apmierināti 1780 pieteikumi, lieta izbeigta par 14 pieteikumiem, tātad pozitīvs lēmums nav bijis aptuveni 150 gadījumos.
Tādējādi jāsecina, ka tikai neliels skaits šķīrējtiesu patstāvīgi izlemj pušu strīdus, jo matemātiski dalot tiesās nonākušo šķīrējtiesu nolēmumu skaitu ar reģistrēto šķīrējtiesu skaitu, viena šķīrējtiesa gadā izskata mazāk nekā 10 lietu.