Tā ir nopietna apsūdzība, kuru man nav tiesību apšaubīt. Ja cilvēki apsūdz vienu vai otru partiju augstprātībā, tad es aicinātu to darīt nedaudz detalizētāk. Nav abstraktas tautas un abstraktas partijas, ir konkrēti tautas pārstāvji un konkrēti partijas pārstāvji. Ja kādu no mums apsūdz augstprātībā, tad vajag šos politiķus saukt vārdā un sniegt konkrētus piemērus. Bet laikam kaut kur mums ir klibojusi komunikācija, ja sabiedrībā par mums ir tāds viedoklis. Es, piemēram, šādus apvainojumus esmu dzirdējis arī attiecībā par Saskaņas centra politiķiem. Attiecībā par attieksmes maiņu, tā ir jāmaina nevis partijai, bet cilvēkiem, kas veido šo partiju. Vienotība kā politiska organizācija ir parādījusi pārāk maz veiksmīgas iniciatīvas, par kurām sabiedrība varētu teikt: jā, tās dod mums individuālu ekonomisko izaugsmi. Tas ir saistīts gan ar nabadzības izskaušanu, gan vidusslāņa nostiprināšanu. Demokrātijas pamats ir pārtikuši un izglītoti cilvēki, mums abas šīs lietas, diemžēl, pietrūkst. Es domāju, ka Vienotībai vajadzētu būt ne tik daudz makroekonomiski orientētai, cik vērstai uz cilvēkiem. Mēs esam vispārnacionāla partija, līdz ar to mūsu elektorāts neveidojas pēc šķiriskā principa. Mēs cīnāmies par katru balsi, bet tas nenozīmē, ka mēs kļūsim par pūļa partiju. Politiķi nedrīkst iet nopakaļ pūlim, kas prasa vairāk maizes, vīna un izpriecu. Mums ir jādod cilvēkiem tas, kas viņiem ir nepieciešams sociālā nodrošinājuma ziņā, bet mēs nedrīkstam iet viņiem nopakaļ, mums ir jāiet pa priekšu, piedāvājot arī stratēģiju. Diemžēl pēdējā laikā ir vērojama izdabāšana, ja politiķi vēlas izpatikt, viņi iedod to maizi, vīnu un izpriecas un dabū tās balsis. Tas ir viegli, bet politiku graujoši. Mums ir jāspēj populāri, bet ne populistiski paskaidrot, kur mēs ejam, kā mēs ejam un kāpēc mēs to darām.
Ir radies iespaids, ka Vienotībai un faktiski visai koalīcijai kopumā vislielākās problēmas ir tieši ar komunikāciju, savas īstenotās politikas paskaidrošanu.
Komunicēšana ir politikas sastāvdaļa un ir jāatzīst, ka mums ar to ir problēmas. Uzskatāms piemērs ir Rīgas pašvaldības vēlēšanas. Es domāju, ka izvēlētā stratēģija nebija īsti pareiza. Senie grieķi jau teica: ja tu gribi būt labs politiķis, tev ir jāspēj īstenotā politika komunicēt.
Vai Jums pašam ir skaidrs, pēc kāda politiskā piedāvājuma Latvijā ir pieprasījums?
Viena no klasiskām pretrunām: mēs gribam labēju politiku, bet lai tā sevī ietver visus klasiskās kreisās politikas principus. Otra pretruna ir mēģinājums kļūt par atvērtu sabiedrību, no vienas puses, un etniski nacionālais spiediens, no otras puses. Tās ir divas galvenās pretrunas, kas traucē sekmīgai valsts attīstībai.
Vai uz Saeimas vēlēšanām būs vērojama latvisko partiju konsolidācija?
Kas ir latviska partija? Man nepatīk partijas dalīt pēc etniskā principa. Būtu labi, piemēram, apvienot vidusslāni, nešķirojot to pēc etniskās piederības. Partijas jau var apvienot, bet, vai mēs varam apvienot viedokļus? Latvijas sabiedrība nav vienota savās vērtībās. Daļa sabiedrības orientējas uz vairāk autoritāru pārvaldi un mazāk demokrātisku, to rāda statistika. Mums ir daļa sabiedrības, kura grib divvalodību, citiem tas ir kategoriski nepieņemams. Vieni grib atbalstu trūcīgākajiem, citi – lielāku atbalstu uzņēmējiem. Līdz ar to mēs nevaram prasīt kādu vienoto viedokli nedz no sabiedrības, nedz partijām. Mēs varam runāt par sadarbību, konkrētu partiju apvienošanos, bet uztaisīt vienu latviešu partiju – tā ir utopija, nekur pasaulē tā nenotiek.
Kā no politiskās vides sakārtotības viedokļa ir vērtējama Eināra Repšes biedrības pārtapšana par politisko partiju?
Man šķiet jocīgi, ka daļa sabiedrības visu laiku iekrīt vienās un tajās pašās lamatās. No vienas puses, mēs gribam stabilu, efektīvu un izglītotu valsts pārvaldi, bet tajā pašā laikā Latvijas valdībā vecākais ministrs pieredzes ziņā esmu es. Taču, salīdzinot ar stabilām Rietumu demokrātijām, es esmu jauns politiķis. Es esmu politikā mazāk nekā desmit gadus un politiķim nepietiek tikai ar izglītību, ir nepieciešama pieredze. Šodien mēs ievēlam jaunu parlamentu, rīt jau mēs sakām, ka tas mums nepatīk un vēlamies atlaist. Mēs neļaujam cilvēkiem strādāt un gūt pieredzi. Ja mēs atkal nobalsosim par vienu jaunu politisko partiju, es domāju, ka mēs kļūdīsimies. Repšes partija vēlas iegūt tās balsis, kuras esošās partijas ir zaudējušas, ir arī cilvēki, kuri visu laiku vēlas kaut ko jaunu. Tajā pašā laikā man ir pārliecība, ka Repšes partija neradīs nekādu jaunu politisko kvalitāti. Mums ir lēnām un pakāpeniski jāizglīto sabiedrība, un gudrākie, izglītotākie un saimnieciskākie cilvēki ir jāmēģina iesaistīt politiskajā dzīvē. Mēs varam lamāt politiķus, bet tad mēs nonāksim situācijā, kad, veiksmīgam, uzņēmīgam cilvēkam, mēs piedāvāsim: vai tu negribi aktīvi kaut ko darīt valsts labā, politikā, viņš teiks, paldies, bet nē. Ja neviens godīgs, izglītots cilvēks negribēs iet politikā, tad ir ļoti grūti sagaidīt kādu izaugsmi. Tad politikā būs tikai tie, kas nekur citur neko nevar izdarīt. Un to taču mēs negribam.
Aizvirzoties no iekšpolitikas, vai jūs Edvardu Snoudenu uzskatāt par ideālistu un varoni vai nodevēju?