Šobrīd Alīdas Vānes viedā vadībā Veselības ministrija nolēmusi mainīt onkoloģisko medikamentu iegādes kārtību. Līdz šim kārtība bija šāda – konsilijs izrakstīja medikamentus, pacients tos iegādājās aptiekā, bet valsts aptiekai kompensēja atbilstošo, iepriekš nolemto cenu. Šobrīd Veselības ministrija cauri Ministru kabinetam dzen grozījumus, kas paredz centralizētu iepirkumu, kuru veiks Nacionālais veselības dienests. Zāles iepirks pusgadam, nodos slimnīcai, un slimnīca izdalīs pacientiem.
Tāda kārtība valstī jau bija līdz 2007. gadam, kad to atcēla pārāk lielu korupcijas risku dēļ. Ministrs Guntis Belēvičs sāka šī procesa atgriešanu vecajās sliedēs ar medikamentiem C hepatīta un HIV/AIDS ārstēšanai. Atceroties, ka vienlaikus viņš aktīvi bīdīja normatīvos aktus paralēlā zāļu eksporta un importa lobēšanai, mani neatstāj viedoklis, ka centralizētie iepirkumi ir paredzēti tikai un vienīgi tādu zāļu vairumtirgotāju atbalstam, kas ar šo paralēlo importu un eksportu nodarbojas.
Paralēlais imports nozīmē, ka kāds mūsu zāļu vairumtirgotājs atrod citā Eiropas Savienības valstī lētākas zāles, atved tās uz Latviju, pievieno anotāciju latviešu valodā un pārdod šeit par zemāku cenu. Realitātē nekāda paralēlā importa nav, jo Latvijā gandrīz visi medikamenti ir lētāki nekā citās Eiropas valstīs. Toties plaukst zāļu paralēlais eksports, kad zāles no Latvijas tiek vestas prom.
Iespējams, es aprakstīju nepietiekami skaidri. Aptiekas, kurās līdz šim pacients iegādājās šīs zāles, ar paralēlo importu un eksportu nenodarbojās (neesmu drošs par Saules aptieku, iespējams, ka tā ar šo biznesu nodarbojas). Tātad ministrijas rīcība ir atklāts vairumtirgotāju lobisms pret tām aptiekām, kurām aiz muguras nestāv ķēdes un vairumtirgotavas. Tās vienkārši tiks izslēgtas no onkoloģisko preparātu tirgus.
Tomēr ministrijas virzītajām izmaiņām ir pilnīgi citas konsekvences. Ja līdz šim par vienu vai otru onkoloģisku zāļu neesamību atbildēja Nacionālais veselības dienests, tad ar šo reformu atbildība būs pārkrauta uz onkologu pleciem. Ministrija un tās padotības iestādes vienkārši atmetīs ar roku – mēs esam iepirkuši zāles par x miljoniem, ejiet pie ārstiem un prasiet. Sīkums, ka konkrētam pacientam konkrētās zāles neesam iepirkuši. Sīkums, ka nopirkām zāles desmit pacientiem, bet vajadzēja simts pacientiem. Sīkums, ka iepirkumu it kā sastādīja ierēdņi, bet patiesībā – ieinteresētie vairumtirgotāji.
Man nav ne mazāko šaubu, ka veselības ministrei Andai Čakšai nav nekādas ieinteresētības zāļu paralēlajā importā vai eksportā. Bet par Andas Čakšas padomniecēm, zinot viņu iepriekšējo dzīves un darba pieredzi, tik drošs neesmu. Tomēr visi tie, kam nākamgad būs reālas problēmas ar onkoloģiskajiem preparātiem, būs pārliecināti, ka vainīgā ir ministre.
Tādēļ ministrei un visiem lasītājiem vēlos atgādināt, ka Latvijā valsts centralizēts iepirkums ir problemātisks, ne tikai iegādājoties lētākos (sāļākos, sintētiskākos, importētos) produktus bērnudārzu audzēkņu, karavīru vai cietumnieku ēdināšanai, ne tikai iegādājoties būvmateriālus vai piedāvājumu Krišjāņa Barona ielas remontam, bet arī iegādājoties medikamentus.
Visur, kur politiķi un ierēdņi kaut ko dara profesionāļu vietā, agri vai vēlu atnāk ciemos korupcija vai nekompetence.
Vai jūs zināt vēl kaut ko nejēdzīgāku par valsts iepirkumu? Ar visu to, ka mēs pilnībā uzticamies ierēdņu godaprātam un zināšanām.
Iepirkums parasti atrod lētāko preci. Medicīnā tas parasti nozīmē – ar ļoti īsu derīguma termiņu vai jau gandrīz notecējušu termiņu.
Iepirkums parasti nozīmē vairākus piedāvājumus, kur izvēlas vēlamāko, bet pārējie pretendenti iepirkumu apstrīd. Onkoloģijā tas nozīmēs – zāles nebūs trīs četrus mēnešus, kamēr tiks izskatīta sūdzība. Var jau ignorēt tos ļaunos apstrīdētājus, jo viņi neļauj laikā piegādāt medikamentus. Bet agri vai vēlu valsts iestādē iepirkums nozīmē iegādāties preci no politiski vēlamākā kandidāta. Un šajā gadījumā apstrīdēšana nozīmē godprātīgu rīcību pret lielāku vai mazāku korupciju.
Medicīnā valsts iepirkumam mums ir precedents – vakcīnas. Visiem, kas piemirsuši Gunta Belēviča ministrēšanas laiku ar neticami augstu mātes un grūtnieces mirstību, atgādināšu, ka 2016. gada sākumā divas grūtnieces nomira no gripas. Viņas nebija vakcinējušās pret gripu, iespējams, arī nebija mudinātas to darīt. Konkrētajā laikā vakcīna pret konkrēto gripu vienkārši nebija iepirkta.
Es zinu pietiekami daudz gadījumu, kad vakcīnas iepirktas ar pārlieku īsu derīguma termiņu un aiziet nebūtībā. Ja valsts atgriezīsies pie centralizēta iepirkuma onkoloģijas preparātiem, pilnīgi noteikti šāds precedents notiks.
Būtībā ministrijas ierēdņu vēlme mainīt iepirkumu ir cīņa starp ierēdniecību un profesionāļiem.
Ministrija un Nacionālais veselības dienests, kur nestrādā NEVIENS speciālists, uzskata, ka viņi ir tiesīgi noteikt, kādus tieši pretvēža medikamentus iepirkt un cik daudz.
Ministrija aizbildināsies, ka šad tad kaut ko saskaņo ar galveno speciālistu, kam nemaksā nevienu centu par šo goda amatu, vai asociāciju, kuru darbdienas vakarā ministrijā pārstāvēs kāds godājams kolēģis pēc operācijas, pieņemšanas un rezidentu apmācības.
Es varu tikai nojaust īsto izmaiņu scenārija autoru, bet man nepietiek pierādījumu.
Toties pasākuma režisores es pazīstu itin labi. Pārmaiņas atspērušās virza veselības ministres padomniece Anda Vāne un Veselības ministrijas valsts sekretāra vietniece Daina Mūrmane-Umbraško. Pieļauju, ka pēdējā no viņām to dara ar vislabākajiem nodomiem.
Šis raksts tiks publicēts ar konkrētu datumu un pat pulksteņlaiku.
Tad nu es apsolu – ja šī, manuprāt, zaglīgā un koruptīvā reforma tiks izsista cauri, es šo rakstu kopā ar abu dāmu fotogrāfijām sūtīšu visiem pacientiem, kas nesaņems onkoloģiskās zāles ministrijas nekompetences, iepirkumu procedūras absurda vai vienkārši paralēlajā eksportā un importā pazudušo zāļu dēļ.
HeHe
Marģeris
Antons