Gada, kas nav bijis nemaz tik viegls daudziem, bet daļai bijis gana smags – ar rūpēm par savu un savu tuvinieku ikdienu, ar bažām par mūsu valsts un tautas drošību laikā, kad agresīvs, naidīgs kaimiņš jau trešo gadu turpina savu asiņaino iebrukumu Ukrainā.
Lai cik ļoti politiķi mūs šogad centās barot ar "labām" ziņām par to, ka ekonomika un līdz ar to sabiedrības labklājība stabilizējas un pat sāk kļūt labāk, domājams, daudzi ikdienā un savā budžetā saredzēja pavisam citu ainu. Jā, nenoliedzami, varbūt arī kāda salīdzinoši neliela saujiņa "valsts maizē" dzīvojošo tieši tā arī jūtas, ka dzīve ir laba un sūdzēties nav par ko. Tajā pašā laikā arī šogad pieredzējām daudz apliecinājumu, ka valstij it kā nepietiek naudas izglītībai, veselībai, drošībai un daudzām citām vajadzībām, un arī nākamā gada valsts budžets, ko politiķiem un ierēdņiem tik ļoti labpatīkas dēvēt par drošības un izaugsmes budžetu, lielākās daļas sabiedrības acīs vairāk izskatās labākajā gadījumā pēc stagnācijas, bet sliktākajā – pēc turpmākas grimšanas budžeta.
Taču visvairāk sāp tas, ka valsts ierēdņi un politiķi vārdos par galveno prioritāti nosauc cilvēku, viņa labklājību, drošību un veselību, bet darbos nereti atklājas pavisam cita, skaudra realitāte. Tostarp arī attiecībā uz bērniem, jo īpaši bērnu veselību. Par to, kāda ir valsts attieksme pret bērnu veselību, šodienas laikrakstā pavisam atklāti stāsta Bērnu slimnīcas fonda vadītāja Liene Dambiņa.
Ja valstij pietiek drosmes, patiesībā nekaunības, un tā izliekas neredzam, ka ikkatrs valsts (lasi – ierēdņu un politiķu) atteikums pilnībā vai lielā mērā nodrošināt, lai katram nopietni slimajam bērnam (kuru kopskaits nav nemaz astronomisks) dotu iespēju saņemt kvalitatīvu, savlaicīgu un tieši viņam piemērotu ārstēšanu, tad valstij arī nav tiesību pārmest ļaudīm par nedisciplinētību nodokļu maksāšanā vai vēl trakāk – izrādīt mākslīgu pārsteigumu, kāpēc gan Latvijā jaundzimušo skaits mēnesī nokrities zem tūkstoš bērniem.
Un vienlaikus – parūpēsimies gan šajā laikā, gan arī ikdienā, piezvanīsim saviem tuvajiem, atgādināsim, ka mums viņi ir svarīgi un mīļi, un iepriecināsim kādu vientuļo (pat ja viņš ir svešinieks) cilvēku ar kādu Ziemassvētku pārsteigumu. Tas pašiem nemaksās teju neko, bet šim cilvēkam tā būs milzīga vērtība – iespēja sajusties kādam vajadzīgam.