Es piedāvāju diferencēt neapliekamo minimumu un atvieglojumus par apgādājamajiem, balstoties uz minimālo ienākumu līmeni un vidējo atalgojumu valstī. Tā nodokļu atvieglojumi būtu samērojami ar reālo valsts ekonomisko situāciju, nevis "budžeta iespējām" un "politisko" gribu. Nodokļu politika būtu precīzāk mērķēta un atbalstītu nabadzības riskam vairāk pakļautās iedzīvotāju grupas.
Ir atklāti jāatzīst, ka nabadzības riski vislielākie ir ģimenēm ar bērniem. Te pat nav atšķirības, vai tās ir daudzbērnu ģimenes, vai tie ir vientuļie vecāki. Tā nedrīkst būt, ka bērni pasliktina ģimenes finansiālo situāciju.
Diferencēt neapliekamo minimumu un atvieglojumus atkarībā no ienākumiem vai statusa atbilst Eiropā pieņemtai sociālās nevienlīdzības mazināšanas praksei. Proti, 11 Eiropas Savienības valstīs neapliekamo minimumu diferencē atkarībā no ienākumiem vai statusa, un tikai piecās no 28 ES valstīm netiek piemēroti atvieglojumi par apgādībā esošu personu.
Pašlaik plānā ir vienkārši samazināt iedzīvotāju ienākumu nodokli par 1%. Ko tas reāli dos? Strādājošajam ar vienu apgādājamo un algu 500 eiro pirms nodokļiem nākamgad tas dos papildu ienākumu 2,1 eiro. Savukārt, ieviešot diferencētu neapliekamo minimumu un atvieglojumu par apgādājamajiem, alga pēc nodokļiem pieaugtu par 19,1 eiro un cilvēks uz rokas saņemtu 418,9 eiro.
Lai šie priekšlikumi nodrošinātu neitrālu fiskālo ietekmi, iesaku vienlaikus nesamazināt iedzīvotāju ienākumu nodokļa likmi un atstāt to esošajā 23% līmenī. Diferencēts neapliekamais minimums un atvieglojumi par apgādībā esošām personām valsts budžetam varētu izmaksāt, pēc dažādām prognozēm, apmēram trīs līdz vienpadsmit miljonus eiro gadā.
Tā nav summa, kuru valsts nevarētu atļauties, turklāt šāda atvieglojumu diferencēšana būtu labs ierocis cīņā ar ēnu ekonomiku, proti, strādājošie būtu uzstājīgāki pret darba devējiem, nevēloties saņemt algu aploksnē.
Savukārt runājot par valsts sociālās obligātās apdrošināšanas iemaksām (VSOAI), es ierosinu mazināt darba devēja iemaksu likmi par 0,59% un atcelt iemaksu griestus algām, kas ir lielākas par 4050 eiro mēnesī.
Pašlaik mūsu sociālā sistēma nav taisnīga pret kaut vai māmiņām bērniem. Esošajā sistēmā māmiņa, kas izaudzinājusi 2-3 atvases, galu galā saņems par vidēji 10% mazāku pensiju nekā sieviete, kas izvēlējusies dzīvi bez bērniem. Manuprāt, tās tas nedrīkst būt. Turklāt jāatceras, kā šie izaudzinātie bērni nākotnē maksās pensijas ne tikai saviem vecākiem, bet arī tiem, kam bērnu nav.
Šis ir viens no iemesliem, kādēļ esmu uzsācis diskusiju par solidaritātes likmes jeb tā dēvētās bezbērnu nodevas ieviešanu – 0.5% apmērā kā daļa no VSOAI, vidējai algai tie veidotu 3,83 eiro mēnesī. Vēl citādāk var sacīt – ja strādājošiem ar apgādājamiem VSOAI iemaksas samazinātos par 0.59%, tad tiem, kuriem apgādājamo bērnu nav, šis samazinājums būtu 0.09%.
Līdzīga sistēma darbojas Vācijā, kur darba ņēmēji, kas ir vecāki par 23 gadiem, maksā papildu 0,25% par to, ka ir bez bērniem. Ir skaidrs, ka mums vēl ir jādiskutē, uz ko šī likme attiektos un uz ko nē, kā precīzi to ieviestu dzīvē.
Šo jautājumu nevar skatīt atrauti ne tikai no nodokļu instrumentu iespējām palielināt ienākumus, bet arī no valsts pabalstu sistēmas un tās uzlabojumu iespējām. Vienlaikus mums jārisina situācija, lai šodienas Latvijas jauniešiem nākotnē nebūtu jānes divkārša vai trīskārša sociālekonomiskā nasta.