Ražuks: Veselības aprūpes finansēšanas trīs vaļi

Valdība drudžaini meklē finansējuma avotus veselības aprūpei. Ātri uzpeld un tikpat ātri nogrimst dažādas idejas par samazinātās PVN likmes atcelšanu zālēm, 1% novirzīšanu veselībai no sociāla budžeta un citas. Diemžēl jau to parādīšanās brīdī ir skaidrs, ka ar šāda veida "ātriem" risinājumiem cauri netiksim. Nepieciešama sistēmiska pieeja, kas nodrošinātu ilgtspējīgu veselības aprūpes finansēšanu. Ko darīt? Kur meklēt atbildi?

Manuprāt, risinājums atrodas tepat, mums deguna priekšā. Kaimiņos, Igaunijā un Lietuvā, jau vairāk nekā 20 gadus darbojas valsts obligātas veselības apdrošināšanas sistēmas, kas papildus vispārējā valsts budžeta finansējumam nodrošina veselības aprūpes sistēmas dzīvotspēju. Tās pamatā ir iedzīvotāju fiksēti ikmēneša maksājumi, noteikti procenti no bruto darba algas, Lietuvā tie ir 9%, Igaunijā - 13% (igauņi no šīm iemaksām sedz arī īslaicīgas darbnespējas pabalstu). Pensionārus, nepilngadīgos, studentus, invalīdus apdrošina valsts. To 31. martā Saeimā rīkotājā konferencē Vai veselības apdrošināšana var glābt Latvijas veselības aprūpi skaidri apliecināja Igaunijas un Lietuvas valsts obligātās veselības nodrošināšanas fondu, kas apsaimnieko šo naudu, pārstāvji.

Mūsu kaimiņvalstīs veselības aprūpes finansēšana balstās, tēlaini izsakoties, uz trīs vaļiem: no vispārējā valsts budžeta tiek finansēta neatliekamā palīdzība un tādu sabiedrībai bīstamu infekcijas slimību kā HIV/AIDS, tuberkulozes, vīrushepatīta C ārstēšana, grūtnieču aprūpe, plānveida palīdzība praktiski tiek segta no obligātas veselības apdrošināšanas iemaksām, bet iedzīvotāju īpašās vēlmes veselības aprūpē nodrošina brīvprātīga apdrošināšana privātās apdrošināšanas sabiedrībās.

Analizējot vairāku valstu praksi, var secināt, ka tikai šī triāde kopumā var nodrošināt stabilu un ilglaicīgu pieaugošo veselības aprūpes izdevumu segšanu. Katrs atsevišķi paņemtais finansēšanas avots viens pats, vai tikai divi finansējuma avoti nespēj tikt galā ar visu veselības aprūpes sistēmas izdevumu segšanu - vai tā būtu Lielbritānija ar prāvo veselības aprūpes budžetu, vai mazā Igaunija. To 31. marta konferencē skaidri apliecināja gan jau minētie Lietuvas un Igaunijas pārstāvji, gan arī Itālijas apdrošināšanas kompānijas Generali Londonas biroja pārstāvis.

Būtiski, ka šādu pieeju – veselības aprūpes finansēšanu balstīt uz trim finansēšanas avotiem – faktiski atbalsta arī Latvijas sabiedrība, kā to konferencē, prezentējot socioloģiskas aptaujas rezultātus, apliecināja SKDS direktors Arnis Kaktiņš. Vairums iedzīvotāju – 27% no aptaujātajiem respondentiem – dotu priekšroku valsts obligātajai veselības apdrošināšanai, un vienlīdz liels atbalsts – 24% - ir gan valsts un privātās obligātās veselības apdrošināšanas kombinācijai un privātajai obligātajai veselības apdrošināšanai, gan pašreiz spēkā esošajam finansēšanas modelim.

Diemžēl Veselības ministrija turpina uzturēt viedokli, ka atteikšanās no obligātās valsts veselības apdrošināšanas ieviešanas ir ārkārtīgi labs un izsvērts lēmums, jo, redziet, Latvijā veselības jomā visiem pieejams viss, un nav nekādu ierobežojumu! Vienīgi Veselības ministrija izliekas neredzam, ka realitātē veselības aprūpes pakalpojumi nav pieejami lielai daļai iedzīvotāju un situācija aizvien turpina pasliktināties, par ko arī liecina starptautisku ekspertu un organizāciju - ES, OECD, PVO – publiskotie dati par ārkārtīgi zemiem Latvijas iedzīvotāju galvenajiem veselības rādītājiem. Veselības ministre gan ir atzinusi, ka, piemēram, inovatīvo medikamentu pieejamības ziņā onkoloģijā Latvijā nekā laba nav, jo jau šobrīd būtiski atpaliekam no abām mūsu kaimiņvalstīm. Ar ko gan nogrēkojušies onkoloģijas pacienti Latvijā, ka viņiem gadiem jāgaida uz papildus naudas atrašanu veselības aprūpei un cerības uz mūsdienu prasībām atbilstošas ārstēšanas saņemšanu jābalsta uz līdzcilvēku pleciem?

Premjers Māris Kučinskis (ZZS) un Finanšu ministre Dana Reizniece-Ozola (ZZS) šobrīd visu savu enerģiju velta vispārējās nodokļu reformas ieviešanai - ar saukli "ieviesīsim Igaunijas nodokļu reformas modeli Latvijā", un pēc 2-3 gadiem sekos ekonomikas uzplaukums. Taču šajā sajūsmā par Igaunijas piemēru ir pazuduši daži svarīgi akcenti. Patiešām, 2000. gadā Igaunijā tika veikta vispārēja nodokļu reforma ar akcentu uz reinvestētās peļņas neaplikšanu ar uzņēmuma ienākuma nodokli. Taču pirms tam, 1996. gadā, igauņi bija ieviesuši valsts obligātas veselības apdrošināšanas sistēmu, un nedaudz vēlāk arī noteica vienīgā mājokļa atbrīvošanu no Nekustamā īpašuma nodokļa. Igaunijas iedzīvotāji nodokļu reformu rezultātā saņēma sociālu aizsardzību. Mums tā visa vēl nav...

Tagad, tieši šobrīd, kad tiek pārskata liela daļa nodokļu, ir īstais laiks ilgtermiņā atrisināt gan veselības aprūpes sistēmas finansējuma, gan nepaceļamā nekustamā īpašuma nodokļa Rīgas reģionā problēmas. Kad tad, ja ne tagad?