Latvijā šobrīd ir viens no Eiropā augstākajiem ēnu ekonomikas īpatsvariem – 24%. Tas nozīmē, ka gada laikā valsts budžetā neienāk aptuveni 1,5 miljardi eiro. Nupat publiskajā telpā parādījās ziņa, ka pagājušajā gadā šis īpatsvars vēl pieaudzis par 2,7 procenta punktiem jeb 180 miljoniem eiro, kas netika iekasēti valsts budžetā.
Šajos apstākļos finanšu ministrs rosina iet vieglāko ceļu – palielināt nodokļus tiem, kas vēl pagaidām tos godprātīgi maksā.
Tas ir pilnīgs strupceļš un aplama politika, jo tie, kas maksā nodokļus, jau tā izjūt milzīgu kritumu konkurētspējā pret tiem, kas nemaksā. Tā kā arvien pat valsts pasūtījumos var piedalīties gan nodokļu maksātāji, gan nemaksātāji, pēdējie vienmēr varēs izteikt lētāku piedāvājumu un uzvarēt. Arī pārbaudes un dažādu valsts iestāžu soda ekspedīcijas pie nodokļu nemaksātājiem ierodas krietni retāk, jo viņi savu darbību valstij parasti nedeklarē... Šķiet, jau tagad visos iespējamos veidos valsts signalizē uzņēmējiem – nemaksājiet nodokļus, tā būs gan izdevīgāk, gan ērtāk. Ja vēl uz atlikušajiem godprātīgajiem nodokļu maksātājiem uzliks visu slogu, arī nemaksātāju vietā, valsts faktiski pati mudinās uz arvien lielāku ēnu ekonomiku un tiesisko nihilismu no pilsoņu puses.
Bez tam, apgalvojot, ka budžetā nepietiek naudas, finanšu ministrs un valdība kopumā aizmirst, ka par uzņēmēju samaksātajiem nodokļiem tiek uzturēta arī viņus mokošā parazītu armija – dažādas nevajadzīgas un pārlieku birokrātiskas "pārbaudītāju" brigādes, kas, kā likums, ierodas uzņēmumos ar jau iepriekš skaidru uzdevumu – sodīt. Tādas sodošas un darbu traucējošas pārbaudes, būtībā "soda ekspedīcijas", nav ne Igaunijā, ne Lielbritānijā, ne kur citur civilizētajā pasaulē.
Civilizētajā pasaulē valsts ne tikai netraucē, bet pat palīdz saviem uzņēmējiem, visiem uzņēmējiem – gan lieliem, gan maziem. Pie mums pat reģionālās slimnīcas gadās, ka tiek pārbaudītas 67 reizes trijos gados un to veic 9 dažādas valstiskas institūcijas. Un to visu apmaksā pats uzņēmējs. Tā ir ļoti neapdomīga politika no valsts puses, jo vienlaikus sit pa trim sāpīgām vietām - gan nelietderīgi tērē budžeta naudu, gan traucē godīgu cilvēku darbu, gan rada saprotamu vēlmi šādai valstij nodokļus nemaksāt vispār.
Kur vien Latvijā mēs runājam ar uzņēmējiem, visur skaļi skan divi galvenie sāpju kliedzieni – ja nevarat palīdzēt, tad vismaz, lūdzu, netraucējiet un nodrošiniet vismaz kaut kādu stabilitāti.
Pārsteidzoši, bet pēdējā laikā ļoti līdzīgus palīgā saucienus dzirdam arī no pašvaldībām, kuras apgalvo, ka valdības birokrātiskie normatīvie ierobežojumi un kontrolējošo iestāžu formālisms arvien vairāk paralizē pašvaldību darbu un slāpē jebkādu attīstošu iniciatīvu.
Apstākļos, kad nodokļu likumi tiek grozīti vidēji sešas reizes gadā, kad valdība (un finanšu ministrs) vieglprātīgi atsakās no rakstiski, ar Saeimas balsojumu nostiprinātiem valdības solījumiem samazināt nodokļus darbam, kad pēkšņi un nemotivēti tiek grozīts mikrouzņēmēju nodoklis - nestabilitāte kļūst par būtisku ražošanu un valsts attīstību traucējošu faktoru.
Līdz ar to jebkura norāde uz biznesa vides turpmāku nestabilitāti un vēl augstākiem nodokļiem, pat šī jautājuma apspriešana vien, rada papildus stresu sabiedrībā un arvien vairāk uzņēmējiem liek apdomāt aiziet no Latvijas vispār vai vismaz no tās ekonomikas legālās daļas.
Uzņēmējus jāuztver kā valsts tuvākos sadarbības partnerus
Uzņēmējus jāpārstāj apriori uzskatīt par krāpniekiem un valsts ienaidniekiem. Uzņēmēji ir vienīgie, kuri reāli organizē ražošanu un veido ieņēmumus valsts budžetā. Viņi maksā algas ne tikai sava uzņēmuma darbiniekiem, bet visai valdībai un valsts pārvaldei, pastarpināti arī ārstiem, skolotājiem un policistiem.
Ja tā padomā, tieši uzņēmēji organizē visu ražošanu, ir atbildīgi par visa nacionālā kopprodukta radīšanu. Viņi arī sekmīgi pārvalda, sadala un reinvestē 2/3 no kopprodukta, nodrošinot ekonomikas nepārtrauktību un izaugsmi. Valdība un pašvaldības, kopā ņemot, nepelna gandrīz neko, bet tikai notērē aptuveni 1/3 no nacionālā kopprodukta, ko iekasē nodokļu veidā. Ar to es gribu teikt, ka uzņēmēji jebkurā modernā valstī veic ļoti svarīgu valstisku funkciju un ir uzskatāmi par divreiz nozīmīgāku "valdību" kā visa valsts pārvalde kopā ņemta, valdību un pašvaldības ieskaitot.
Līdz ar to uzņēmējiem būtu jābūt vismaz valsts vistuvākajam sadarbības partnerim, kas būtu jācenšas jebkādā veidā atbalstīt un veicināt, nevis pastāvīgi traucēt un apkarot ar pārmērīgu birokrātiju, darba vides nestabilitāti un "uzrēķina ekspedīcijām".
Uzņēmēji, kas godprātīgi maksā nodokļus, jau tā šobrīd atrodas nevienlīdzīgas konkurences apstākļos ar ēnu ekonomikā esošajiem. Nodokļu celšana šo situāciju tikai pasliktinās, potenciāli iegūstot vēl lielāku daļu tos, kas zaudēs uzticību valstij. Tā vietā būtu jādara viss, lai izdevīgāk būtu nevis nemaksāt, bet maksāt nodokļus. Ir jāsaprot, ka daudzi ēnu ekonomikas zonā neatrodas aiz ļaunprātības, bet tāpēc, ka citādi nemaz nespēj "savilkt kopā galus". Te kārtējo reizi jāpiesauc tradicionālais Igaunijas piemērs, kur nodokļu likmes ir mazākas nekā Latvijā, bet proporcionāli ienākumi budžetā – lielāki.
Ir pēdējais laiks valstij pagriezties ar seju pret uzņēmējiem. Nevis ierobežot, bet atbalstīt. Nevis traucēt, bet palīdzēt. Ja to darīsim, būsim pārsteigti par atsaucību un izaugsmi – gan nodokļi tiks maksāti labprātīgāk, gan apgrozījums strauji augs. Tas ir īstais ceļš uz nākotni. Mūsu kaimiņi, šķiet, to ir labāk sapratuši.
Paziņojums liek apšaubīt ministra izpratni par situāciju
Finanšu minstra Andra Vilka paziņojums ne tikai rosina nestabilitāti valstī, bet arī liek apšaubīt ministra izpratni par dramatisko situāciju valstī. Valdībai būtu jāpilda sen dotais solījums, par deviņiem procenta punktiem samazinot darbaspēka nodokli, kā arī jāievieš nulles likme reinvestētajai peļņai (kā Igaunijā) un jāsaglabā mikrouzņēmuma nodokli 9% apmērā.
Jau esam sazinājušies ar Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameras un Latvijas Darba devēju konfederācijas vadību par nepieciešamību vienoti un asi vērsties pret valdības nepārdomātajām iecerēm kā, nepieliekot lielas pūles, bet nopietni iedragājot jau tā novājināto ekonomiku, varētu palielināt valdības tēriņus Latvijas budžetā. Aicinu arī citas sabiedriskas un politikas organizācijas pievienoties, aktīvi paužot savu nostāju pret jebkurām attīstību bremzējošām, birokrātisko un nodokļu slogu palielinošām valdības iniciatīvām.