"Pietiek atcerēties, kas notika Igaunijā pieminekļa pārvietošanas dēļ. Mums nekas tamlīdzīgs nav bijis," sacīja sociologs.
Jautāts, kā viņš vērtē iniciatīvu sašaurināt referendumu rīkošanas iespējas, A.Freimanis sacīja, ka pārejas periodā noteiktā prasība par 50 000 parakstu ir pieņemama, savukārt gala versija par 150 000 viņam šķiet būtiski pārspīlēta.
"Ir jāskatās kaut kas līdzīgs, kur tiek reglamentēta pilsoniskā līdzdalība. Un tās ir Saeimas vēlēšanas, kurās pastāv 5% barjera, kas patiesībā arī ir spēcīgs sašaurinājums mazskaitlīgajām sabiedrības grupām, kuras paliek ārpus pārstāvniecības. Un tie noteikti nav 10 000 balsu, kas ir vajadzīgi, lai pārvarētu šo 5% barjeru. Tas ir daudz vairāk," atzina sociologs.
"Ja 10 000 parakstu gadījumā radās sajūta, ka mazskaitlīga grupa uzkrauj procesa otro kārtu visai sabiedrībai, kas to apmaksā no valsts budžeta, tad 150 000 pavisam noteikti ir demokrātijas ierobežojums - šāds atbalstītāju skaits jau atbilst nopietnai politiskajai pārstāvniecībai Saeimā," piebilda A.Freimanis.
Uz jautājumu, vai cerība, ka šie referendumu ierobežojumi ierobežos referendumus tādos jautājumos kā otra valsts valoda, ir pamatota, A.Freimanis uzskata, ka par to grūti spriest, jo tad esot rūpīgi jāanalizē, kas varētu būt šādu referendumu iniciators un cik liels varētu būt viņu atbalsts sabiedrībā. "Tas pats valodas referendums, lai arī tajā bija konkrēts jautājums, paradoksālā kārtā tika piesātināts ar neesošu saturu. To darīja gan SC politiķi, gan tādā veidā sevi motivēja daudzi cilvēki, kas piedalījās referendumā un balsoja par otru valsts valodu. Te parādījās pretrunas, kuras pastāv nevis kopienu, bet politiķu attiecībās," konstatēja A.Freimanis.
Visu interviju lasiet trešdienas Dienā!