Lai gan tas ir labi, ka, profesionāli strādājot, ir atklāti pārkāpumi un konstatēta nelikumīga rīcība, tomēr gandarījuma par to nav nekāda, intervijā atzina Sudraba. "Ja man ir publiski jākomentē šie fakti, es nejūtos labi. Man bieži vien ir tā sajūta, ka es jūtos sliktāk nekā tie cilvēki, kuri ir nelikumīgi rīkojušies," viņa sacīja.
Savukārt gandarījums ir tad, ja valsts iestādēs, kuru darbībā konstatēta neefektīva rīcība, tiek ieviesti valsts kontroles ieteikumi un iestādes darbība uzlabojas, un vairs nav piezīmju, ko izteikt saistībā ar grāmatvedības dokumentiem.
"Man ir gandarījums, ka maniem darbiniekiem ir lepnums par izdarīto darbu, ka viņi redz, ka darba rezultātā mainās iestāžu darbs," stāstīja valsts kontroliere.
Sudraba arī kritiski izsakās par valsts iestāžu un kapitālsabiedrību attieksmi pret publisko īpašumu. Proti, ja privātīpašnieks ir ieinteresēts, lai uzņēmums gūtu peļņu un attīstītos, ar valsts uzņēmumiem dažās situācijās tā nav. "Ja tas būtu privātais īpašnieks, viņš noteikti sava uzņēmuma vadībā nekad neieliktu cilvēkus, kuri tur reti parādītos, jo viņš nemaksās nevienu latu darbiniekam par velti. Tāpat neieliks sava uzņēmuma vadībā cilvēkus, kuriem nav atbilstošo kompetenču un zināšanu, jo viņš maksā par tām," viņa komentēja. Viņasprāt, valsts kapitālu pārvaldībā šādas apziņas nav, taču pret sabiedrisko īpašumu būtu jāizturas tāpat, kā pret privāto.
Vaicāta, kāpēc Latvijā nav šādas attieksmes, viņa skaidroja, ka cilvēki ir ar dažādu apziņu - vieni uzskata, ka labāk ir darīt, vispirms gūstot labumu sev, ātrāk kaut ko aiznest mājās.
"Ja mēs darīsim tā, lai mums visiem ir labi, mums katram būs daudz labāk. Kamēr apziņa nebūs tajā līmenī, nav iespējams to izmainīt. Tas ir cilvēku apziņas līmenis - vai cilvēki ir audzināti tā, ka otram ir jāpalīdz, vai ir izveidota apziņa - ātrāk saraust sev un gūt pašam sev maksimālu labumu," noteica Sudraba.