Lai apdzītu, vajag panākt. Izrāviens paredz, ka esi vienā līmenī ar kādu un tad izraujies uz priekšu. Latvija ir pēdējās vietās ES svarīgāko attīstības rādītāju ziņā, izņemot relatīvus skaitļus, kas neko nenozīmē, ja neaplūko bāzi. Lai panāktu ES pirmā ešelona valstis, Latvijai - pēc 50 gadu dzīves kropla sociālisma ekonomikā un 90. gadu sajukuma pēc tam - ir vajadzīgs IKP pieaugums, ja ne divciparu skaitļos, tad tuvu tam ilgus gadus pēc kārtas. Bez tā mēs nekad nebūsim pirmo valstu vidū.
Bet absolūti jāpiekrīt Valdim Dombrovskim, ka divciparu skaitļos mērāmais IKP pieaugums treknajos gados nebija normāls - bankas forsēja nekustamā īpašuma burbuļa kreditēšanu, pāris gados Latvijā iegāžot miljardus, kas izpaudās statistikā. Jāpiekrīt premjeram, ka mums nav vajadzīgs tāds burbulis, bet īsta ekonomikas izaugsme. Tik tiešām Dombrovskim ir taisnība, kad viņš saka, ka nevajag dzīties pēc statistiskas māna finanšu un ekonomikas indikatoros.
Tomēr premjera nievīgais izteikums par "kaut kādu IKP izaugsmes ciparu" intervijā Dienai rada bažas. Bažas par to, cik nopietni ir "ekonomiskā izrāviena" plāni. Tas pats Dombrovskis, kurš pauž, ka nevajag mākslīgi dzīties pēc "kaut kāda IKP izaugsmes cipara", turpat faktiski atzīst, ka valdība mākslīgi dzenas pēc inflācijas cipara, lai formāli izpildītu Māstrihtas kritērijus. Procents neatstās ietekmi uz ekonomiku, to neizjutīs kabatā - ietekme uz inflāciju, nevis kas cits ir galvenais faktors, kādēļ valdība grasās mazināt PVN. Vai PVN samazināšana par procentu nav tīra Dombrovska valdības manipulācija, lai apmānītu Eiropu, - gluži kā Grieķija, kas to sekmīgi izdarīja pirms 10 gadiem? Mēs redzam, ar ko Grieķijas mānīšanās beidzās. Vai Dombrovskis iet to pašu ceļu?
Latvijai ir vajadzīga ekonomikas uzrāviena politika. Taču, lai tā notiktu, ir vajadzīgi mehānismi, kas to īstenos, - īstas nodokļu politikas reformas, reāls eksporta un uzņēmējdarbības kreditēšanas mehānisms, plašas, nevis miniatūras valdības programmas, kas stimulē ekonomiku, ES naudas novirzīšana vajadzīgos, nevis ideoloģiskos infrastruktūras projektos. Tad viens no galvenajiem indikatoriem šādas politikas sekmēm būs nevis "kaut kāds", bet reāls IKP pieaugums. Savukārt "kaut kādu" Māstrihtas kritēriju izpilde vēl neko neliecina par Latvijas ekonomikas veselības stāvokli un to, kā cilvēkiem iet. Piefrizēti skaitļi ir bīstami - tie maldina ne tikai citus, bet arī pašus.