Politisko partiju interesēs Latvijā ir tīši ticis izplatīts mīts, ka Valsts prezidentam ir vienīgi reprezentatīvas funkcijas. Šādi domāt vedina Satversmes 53. pants, kas noteic, ka Valsts prezidents par savu darbību politisko atbildību nenes. Šāds formulējums, kaut arī ierakstīts Satversmē, ir absurds. Tas ir pretrunā ne tikai ar veselo saprātu, bet arī pašā Satversmē noteiktajām Valsts prezidenta funkcijām.
Kā gan Valsts prezidents, kurš viens pats izvēlas vienu no pašām nozīmīgākajām - ja ne pašu nozīmīgāko - valsts amatpersonām - Ministru prezidentu, var nenest politisko atbildību? Kā var politisku atbildību nenest cilvēks, kura rokās ir iespēja vienam pašam rosināt Saeimas atlaišanu? Kaut arī tam ir nepieciešama vēl tautas nobalsošana, tā ir milzīga atbildība.
Kā var politiski neatbildīgs būt cilvēks, kas ir bruņoto spēku augstākais vadonis, kara laikā ieceļ armijas virspavēlnieku, aicina izveidot valdību, ja vēlas, sasauc un vada Ministru kabineta sēdes, nosakot to darba kārtību, izsludina likumus, ratificē starptautiskus līgumus?
Valsts prezidentam ir tiesības vienam pašam ierosināt jebkuru likumprojektu, prasīt likuma otrreizēju caurlūkošanu, ir tiesības apturēt likuma publicēšanu uz diviem mēnešiem, sasaukt Saeimas sēdi vai pieprasīt slēgtu Saeimas sēdi.
Ja Saeima ir atlaista, Valsts prezidents nosaka darba kārtību atlaistās Saeimas sēdēm, līdz tiek ievēlēta jauna Satversme. Prezidents ir tas, kuram ir tiesības apžēlot noziedzniekus.
Un to visu saskaņā ar Latvijas Republikas Satversmi tātad dara persona, kura par savu darbību politisko atbildību nenes. Pretrunīgais Satversmes 53. pants ir tikai varbūt uzskatāmākais piemērs tam, ka Latvijas Republikas Satversme ir ļoti nepilnīga.
Vairākums tam nav pievērsis uzmanību, bet Satversmē, kurā vesela nodaļa ir veltīta Valsts kontrolei, ne ar vienu vārdu nav pieminēta nedz prokuratūra, nedz ģenerālprokurors, kas noteikti nav mazāk nozīmīga institūcija.
Laikraksta publikācijas ietvaros nav ne tuvu iespējams aptvert nepilnības, kas ir raksturīgas mūsu valsts konstitūcijai, vēl mazāk tās - kuras no tās izriet valsts iekārtā un reālajā dzīvē.
Protams, es neesmu konstitucionālo tiesību eksperts. Taču man kā jebkuram Latvijas Republikas pilsonim ir tiesības uz veselo saprātu, loģiku un sava sprieduma esamību. Karalis ir pliks. Viena lieta, ko stāsta politisku partiju angažētie eksperti, cita lieta, ko es pats redzu savām acīm un zinu.
Kā gan tas iespējams, ka idealizētā Latvijas Republikas Satversme ir tik ļoti nepilnīga? Vienkārši nav taisnība, ka Latvijas Satversmi ir sacerējuši dievi vai pārcilvēki "Satversmes Tēvi". Nav pazīmju, ka tai būtu dievišķa daba.
Satversme ir sava laika produkts. Politiskā kompromisa rezultāts, kuru radīja tādi paši politiķi kā šodien. Sociāldemokrātu ideāls bija parlamentāra republika, Zemnieku savienības ideja bija tautas vēlēts prezidents, prezidentāla tipa valsts. Daļa sociāldemokrātu politiķu vispār negribēja, ka Latvijā ir Valsts prezidents. Rezultāts ir kompilatīva Satversme, kas paredz parlamentāru valsti, kurai klāt piekabināts ir prezidents.
Un paldies Dievam, ka ir. Pretējā gadījumā Latvijā būtu parlamentārā vairākuma diktatūra bez varu līdzsvarojuma, kas arī tagad klibo. Labi, ka Valsts prezidents šodien ir Andris Bērziņš, nevis Valdis Zatlers. Nešaubos, ka parlamentārais vairākums vēlētos tādu kā Zatlers, lai gan arī Zatlers, taisnību sakot, beigās "eksplodēja" un padzina Saeimu, kam turklāt par iemeslu kalpoja nevis Saeimas vai parlamenta apstiprinātās valdības darbs, bet tīri sadomāts iemesls, ko visi zina.
Taču līdz tam mēs redzējām, kā valsts prezidenti vienkārši mehāniski apstiprināja par premjera kandidātiem cilvēkus, kuru uzvārdus viņiem atstiepa Saeimas vairākumu pārstāvoši partiju bonzas. Tā ir demokrātija?
Piedodiet, bet demokrātija paredz tautas, nevis partiju varu. Partijas, starp citu, ne ar vienu vārdu nav pieminētas Satversmē, uz kuru tās tik ļoti mīl atsaukties. Tur gan ir pieminētas proporcionālas vēlēšanas. Taču demokrātijas vārdā, nevis tādēļ, lai partijas varētu izbēgt no atbildības tautas priekšā ar pastarpinātu mehānismu palīdzību, izveidojot koalīcijas, kuras tik tiešām nekādu politisko atbildību neuzņemas.
Viena partija sola palielināt nodokli, cita - to samazināt, bet kopā izveido koalīciju un izgudro citu nodokli pretrunā solītajam tautai. Tā ir demokrātija? Nē. Tā ir kļūmīga valsts iekārta, ko rada nepilnīga Satversme.