Saprotu sašutumu, bet kur gan bija tas izcilais profesionāļu saraksts, kuru neatbalstīja vēlētājs? Varbūt Rīgā startēja kāda pieredzējusi pašvaldībnieku komanda, kurai uzgrieza muguru daļa latviešu vēlētāju, nez kāpēc nobalsojot par «krieviem», kā mēdz saukāt SC. Redziet, kāds ir rezultāts Daugavpilī. Neskatoties uz to, kāda tur ir latviešu un nelatviešu proporcija.
Kas vainīgs? Bet varbūt vēlēšanu iznākums ir loģisks un adekvāts situācijai? Varbūt šajās vēlēšanās nav uzvarējis lumpens, kā daži nosauca tautu, bet veselais saprāts? Savukārt smagu sakāvi cietusi izlikšanās, viltus inteliģence un viltus politika. Tas, ko jaunākā paaudze sauc no angļu valodas aizgūtā, bet trāpīgā vārdā «feiks». Tātad kaut kas neīsts, viltots, atdarināts un kvalitātei neatbilstošs. Tāds, ko mēģina iesmērēt. Bet vecākā paaudze teica «erzac-» - erzackafija un erzacpolitiķi.
Piedodiet, bet pat labākie no zaudējušajiem vēlēšanās Rīgā līdz galam neatbilda tam līmenim, ko prasa lielas pilsētas pašvaldības vadītāja amats. Rīgā, Rēzeknē, Valmierā un Ventspilī ar vairāk nekā puses vēlētāju atbalstu uzvarēja tie paši cilvēki, kas faktiski jau vada šīs pilsētas. Taču šāda tendence ir arī pārējās lielajās pilsētās, kur, lai arī nesasniedzot 50%, bet ir uzvarējuši cilvēki, kuri arī līdz šim vadīja pašvaldību ikdienas darbu.
Sabiedrības viedokli nav palīdzējusi mainīt nekāda kampaņa. Šajās vēlēšanās uzvarēja tie, pret kuriem cīnījās faktiski visas avīzes, portāli un lielākie TV un radio raidījumi. Aivars Lembergs vēlēšanās ieguva 69%, Nils Ušakovs - 58%. Mēs varam teikt, ka viņus atbalstīja vietējā prese vai krievvalodīgie izdevumi, bet tādā gadījumā jāatzīst, ka tie izrādījušies ietekmīgāki nekā viedokļu līderi un centrālā prese. Jo neuzskatīsim taču, ka šo vēlēšnu rezultātu īpaši ietekmēja politiskā reklāma, kas jau ir pa pusei aizliegta.
Nevar pusgadu pirms vēlēšanām izraut kādu cilvēku bezmaz no malas, paņemt partijas nosaukumu, ielikt līdzekļus kampaņā un gūt milzu panākumus - varbūt kādreiz, izņēmuma kārtā, bet šīs vēlēšanas parāda, ka pašvaldībā tas ir ļoti grūti. Jo cilvēki ļoti labi atšķir runātāju no tāda, kas varbūt kļūdās, varbūt nav ideāls, bet dara.
Vienotības zaudējumā es nevainotu Sarmīti Ēlerti. Ar Olafu Pulku, kas jau daudzmaz saistās ar pašvaldību politiķi, partija varbūt dabūtu vairāk. Taču arī Alvis Hermanis šajās vēlēšanās nedabūtu vairāk nekā Ēlerte. Nevis tāpēc, ka ir slikts režisors, bet tāpēc, ka piedāvājumam ir jābūt adekvātam.
Nevar iebērt tukšā pudelē smiltis un censties iestāstīt, ka tas ir ūdens, turklāt ļoti labs. Ja ir veselīgais kodols, priekšvēlēšanu kampaņa un reklāma var palīdzēt uzlabot rezultātu. Ja piedāvājums nevelk vai nesakrīt ar tautas gaidām šajā brīdī, nekāda manipulācija nepalīdzēs. Šo vēlēšanu rezultāts nav ne pārpratums, ne kļūda. Ja kāds to vēl nesaprot, priekšā ir Saeimas vēlēšanas.