Pēc 11. Saeimas vēlēšanām, veidojot valdību, tika solītas ievērojamas reformas vairākās jomās, piemēram, izglītībā. Tagad tas ir pierimis. Kā jūs vērtējat: vai reformas vēl tiks veiktas, vai arī visi ir ieslīguši komforta zonā?
Ja tas netika izdarīts krīzes laikā un tam bija dažādi iemesli, personiskie, sistēmas pretestība utt., tad tālāk būs vēl grūtāk. Esmu ļoti skeptisks par reformu iespējamību, ir jānāk revolucionāriem, bet revolucionārus gribēs momentā likvidēt – svešie, savējie, sistēma. Jebkuram, kurš parādīsies ar kaut cik labu skatījumu, jābūt ļoti spēcīgai aizmugurei – vismaz savas partijas. Ja nav pat tās, nav, uz ko cerēt.
Reformas nozīmē to, ka nauda tiek pārdalīta, tāpēc tas ir liels risks tiem, kas vada nozares. Neviens neatteiksies no mīkstiem krēsliem, komfortablas dzīves, algas, un tā ir liela problēma, īpaši izglītībā un veselībā. Mēs neizdarījām to, ko vajadzēja izdarīt. Tagad apstākļi diemžēl nav labvēlīgi reformām, lielākoties droši vien tiks prasīts papildu finansējums, tāpat kā līdz šim. [..]
Kādi būtu galvenie uzdevumi nākamajam finanšu ministram?
Jaunajam ministram jāievēro pēctecība, jo es atstāju labi integrētu un mērķtiecīgi motivētu FM, krietni uzlabotu VID, kura tēls uzņēmēju acīs ir uzlabojies, spēcīgu Valsts kasi utt.
Situācija ir pozitīvāka nekā tad, kad es atnācu. Nākamajam ministram nevajadzētu būt grūti strādāt – krīzes nav, nav spiesta lieta aizņemties ārzemēs, ekonomika aug.
Ņemot vērā diskusijas par ministru algu palielināšanu, kādai būtu jābūt algai, lai jūs būtu gatavs palikt šajā amatā?
Es neesmu pret darbu kā tādu, bet man nepatīk šī politiskā sistēma, nevaru atbalstīt to, ka partiju vadība it kā norobežojas no ministriem, izpildvaras un pati paliek sausām kājām. Tomēr varbūt kādreiz nākotnē es atgriezīšos politikā, to ir grūti pateikt.
Uzskatu, ka atbildība, darba apjoms, stress ministriem ir krietni lielāks nekā Saeimas deputātiem un šeit nevajadzētu likt vienādības zīmi. Saeimā varbūt 15–20 cilvēkiem ir daudz darba. Tā ir izteikta divkosība un to cilvēku nerespektēšana, kas velk visu smagumu. Ministru algām būtu jāsasniedz vismaz Lietuvas līmenis, jo pašlaik tas nav adekvāti – tās ir nodaļas vai pārvaldes līmeņa algas privātajā sektorā vai valsts kapitālsabiedrībās.
Piešķirot lielākas algas, var prasīt lielāku atbildību un līdz ar pirmajiem pārkāpumiem ministrus mest ārā – tagad, ministru atlaižot, neko daudz viņš nezaudē. Ja alga būs cita, cilvēks par savu darbu domās vairāk.
Plašāk Zandas Zablovskas interviju ar Andri Vilku lasiet ceturtdienas, 23.oktobra, laikrakstā Dienas Bizness!