Šomēnes publiskotajā Eiropas Komisijas (EK) ziņojumā par aizdevuma programmas uzraudzību lasām, ka EK kritizē Latvijas valdības lēmumu samazināt garantēto minimālo ienākumu (GMI) un decentralizēt pabalstu sistēmu.
Sākšu ar atkāpi. Latvijā sociālās drošības sistēma balstās uz sociālo apdrošināšanu. Tā ir gana loģiska kārtība, motivējoša būt legālam, maksāt nodokli. Savukārt sociālās palīdzības sistēma ir papildu elements, kas palīdz tiem, kuri «izkrīt» cauri šim sociālās apdrošināšanas bāzes tīklam. Un normālā situācijā šiem papildu elementiem vajadzētu būt samērā nelieliem, salīdzinot ar sociālās apdrošināšanas bāzi. Vēl jāņem vērā, ka jau krietni sen Latvijā tika pieņemts lēmums, ka šie papildu elementi ir pašvaldību ziņā. Tā tas bija pirms krīzes, un tas funkcionēja pietiekoši sekmīgi. Kad sākās krīze, tika pieņemts terminēts lēmums ar ierakstu likumā, ka atbildību par GMI dala pašvaldības un valsts, respektīvi, valsts «pieslēdzas». Likumā bija teikts, ka šī dalīta finansējuma modelis beidzas 2013. gada janvārī.
EK iebilžu pamatā ir bažas, ka Latvijā būs tādas pašvaldības, kas ir tik nabadzīgas, ka tās GMI pabalstu nespēs izmaksāt. Gribu teikt, ka šādām bažām nav pamata - ir pietiekoši precīzs mehānisms, kā palīdzēt šādos gadījumos, proti, ir pašvaldību finanšu izlīdzināšanas fonds. Cits jautājums ir par GMI summas lielumu. Uzreiz jāsaka, ka gandrīz neviens sociālās palīdzības pabalsts Latvijā nav pamatots aprēķinos. Tā ir voluntāri noteikta summa, kuras lielumu lielākoties ir noteicis princips «cik varam atļauties». Savukārt piedāvājot GMI lielumu 35 lati mēnesī, mēs vadījāmies pēc Pasaules Bankas aprēķiniem par to, kas ir absolūtās nabadzības slieksnis mūsu reģionā, ņemot vērā klimatiskos apstākļus utt. Jā, tas ir ļoti maz. Labklājības ministrija mēģināja pārliecināt kolēģus valdībā, ka GMI apmēram vajadzētu palikt krīzes laika līmenī, jo arī pēckrīzes periods ir ļoti sarežģīts. Bet bija divas izvēles: vai nu valsts pilnībā pārņem GMI, vai arī pašvaldībām ir brīvas rokas GMI lieluma noteikšanā, un pēdējā gadījumā gan es saskatīju riskus. Attiecīgi GMI pazemināšana, bet summas nofiksēšana bija kompromiss.
Jūs un veselības ministre piederat vienai partijai, bet jūs iebildāt pret Circenes kundzes ilgi loloto ieceri sasaistīt veselības aprūpes pakalpojumu pieejamību un cenu ar indivīda godprātību nodokļu nomaksā.
Vispirms mans personīgais viedoklis - veselības aprūpe nav tas lauks, kur izcīnīt kauju ar ēnu ekonomiku. Tā ir VID, policijas kompetence. Arī tāda autoritāte kā jurists Egils Levits savā atzinumā - vērtējot šo ieceri Satversmes kontekstā - saka, ka (es mazliet vienkāršošu) kolektīva sodīšana, balstoties uz aizdomām, ka kāds nemaksā nodokļus, ir nepieņemama.
Tad ir ekspertu, manu kolēģu iebildumi. Ja mēs vēlamies pāriet uz veselības aprūpes finansēšanu no vispārējā budžeta dotācijas uz apdrošināšanu, tad... Jā, tā ir leģitīma izvēle. Tikai ir jāņem vērā, ka veselības apdrošināšanas sistēmai ir jābūt pašfinansējošai. Tas savukārt nozīmē, ka likmei ir jābūt pietiekoši augstai. Ja mēs skatāmies uz leišiem, tad viņiem šī likme ir 9%, un rezultātā viņiem no kopējā budžeta ir jāpiedotē salīdzinoši maz. Savukārt Latvijā tiek piedāvāta 3% likme, kas veidos, atvainojos, mazu specbudžetiņu, kas nesegs pat pusi no veselības aprūpei nepieciešamajiem līdzekļiem. Un tad parādās tiesiskais risks - kā mēs varam kādam liegt pieeju sistēmai, ja tās lielāko daļu finansēs joprojām no kopējā budžeta dotācijas? Jo, lai kā būtu ar IIN nomaksu, tomēr ir grūti iedomāties cilvēku Latvijā, kas nemaz nemaksā PVN, attiecīgi kaut kādu nodokli maksā. Jāņem vērā arī tas, ka Latvijas specifika nav pilnīgi nelegāli strādājošie - tādu ir apmēram 3%. Pamatmasa no ēnu ekonomikā strādājošajiem ir t. s. aplokšņu algu saņēmēji. Un attiecībā uz viņiem piedāvātā koncepcija neko neatrisina ēnu ekonomikas mazināšanā - cilvēks oficiāli saņem kaut kādu summu, tātad kaut kādu IIN maksā, bet reāli viņš saņem daudz vairāk. Ir arī citi neatbildēti jautājumi. Kas notiek ar cilvēkiem, kuri ir apgādībā? Kas notiek ar mikronodokļa maksātājiem?
Un kāds būtu kompromisa virziens?
Tātad - vai nu mēs likmi nosakām augstāku, vai arī turpinām nozari finansēt no budžeta, vienlaicīgi veicot nozares pārvaldes sistēmu. Bet paralēli ir citas darāmas lietas. Beidzot ir jānosaka veselības pakalpojumu «grozs» - ko īsti valsts var atļauties. Kamēr tas nebūs izdarīts, neviena finansējuma sistēmas maiņa nelīdzēs - mēs nevarēsim pateikt, cik tad īsti mums to naudu vajag. Jau pieminēju pārvaldes sistēmu - paskatāmies lielās kapitālsabiedrības. Nu, nav tur īsti nekas izdarīts, attiecīgi dod, cik gribi...
Savulaik karstas diskusijas izraisīja t. s. mobilitātes pabalstu ideja. Cik tālu tā ir?
No šā gada janvāra sākām piloprojektus Latgalē un Kurzemē. Kritēriji šādu pabalstu saņemšanai ir: darba attālums no mītnes, sākot ar 20 km, alga nepārsniedz divas minimālās. Un, protams, ir jābūt darba līgumam. Savukārt pabalstu formas var būt dažādas: apmaksāta mēnešbiļete, degvielas izdevumi, avansa maksājumi, piemēram, ja cilvēkam tomēr jāīrē kāda mītne tuvāk darbam. Šogad programma plānota 300 cilvēkiem, pēc pusgada skatīsimies, kāda atsaucība, kā veicies.
Kas notiek ar savulaik ar zināmu pompu pieteikto Pasaules Bankas pētījumu?
Martā vajadzētu būt. Nedomāju, ka tur būs lieli atklājumi. Jāatceras, ka šādu pētījumu prasīja aizdevēji, tā nebija mūsu iniciatīva.
Šomēnes lielas kaislības izraisīja ierosinājums reformēt t. s. izdienas pensiju sistēmu.
Šai sistēmai ir sena vēsture. Daudzas lietas tajā - stāža, atbalsta intensitātes regulējums - ir, ja tā var teikt, pārceltas vēl no padomju laikiem. Eiropā vairs tāda veida sistēmas nav. Latvijā pirms 7-8 gadiem bija mēģinājums kaut ko mainīt, bet pretreakcijas bija tik asa, ka...
Vai pretreakciju neizraisa tas, ka tur ir ļoti dažādas profesijas? Proti, cilvēki varbūt piekristu, ka dažām šādas pensijas patiesi ir nepamatotas privilēģijas, bet, kad uzzina, ka «ņems nost» arī policistiem un ugunsdzēsējiem, visi pret.
Piekrītu. Piemēram, ļoti iespējams, ka spēka struktūrām šajā sistēmā ir jāpaliek. Svarīgi uzsvērt, ka mēs piedāvājam koncepciju diskusijai, nevis gatavu lēmumu. Jo vienu lietu savas ministrēšanas pusotra gada laikā esmu sapratusi... Ministram ir jāsagatavo precīzs situācijas apraksts: riski, ieguvumi utt. Bet lēmums tomēr ir jāpieņem sabiedrībai. Ja sabiedrība reformu nepieņem, to nevar ar varu «izdzīt cauri». Nē, nu var, bet cik reižu?