"Diskusijas, kuras izraisījusi šī iniciatīva, sniedz cerību, ka rītā pēc referenduma mēs varētu pamosties spēcīgāki. Tas gan, protams, atkarīgs no rezultātiem, tomēr nopietnajai sarunai, kas starp latviešiem un tā sauktajiem krievvalodīgajiem beidzot sākusies, vajadzētu nest kādas pozitīvas pārmaiņas cilvēku prātos," saka M.Zālīte.
Viņa pauž pārliecību, ka "skaidrs ir viens – latvieši nekad nepieļaus otras valsts valodas pastāvēšanu – tas mūsu valsti sašķeltu galīgi, un pašai valstij vairs nebūtu perspektīvas". "Mēs neesam pašnāvnieki. Divvalodība būtu ilgtermiņā nāvējoša latviešu valodas, kultūras un pašas latviešu tautas pastāvēšanai. Tas būtu arī ceļš uz konfrontāciju."
Jautāta, kāda ir viņas attieksme pret aicinājumu uz morālu izlīgumu kā sabiedrības brieduma zīmi, dzejniece norāda, ka šāds izlīgums noteikti būtu vajadzīgs. "Taču, lai izlīgtu, divām pusēm ir jāvienojas par kopīgām vērtībām, nepieciešams saskaņot šo vērtību izpratni un novērst neizpratni. Vai tas iespējams deklaratīvi vai tomēr tas ir kāda ilgstošāka procesa – pārrunu, diskusiju, izglītošanās – rezultāts? Katrā ziņā – lai izlīgums notiktu, vēl vajadzīgi daudzi priekšnoteikumi. Šobrīd ir tā, ka mana seja ir pavērsta pret Rietumiem, bet mana potenciālā dialoga partnera seja – uz Austrumiem, jo ar fizisko ķermeni viņš dzīvo Latvijā, taču sirds viņam ir Krievijā. To nevar nokārtot ar vienu deklaratīvu dokumentu. Tādēļ es šādu aicinājumu apsveicu kā pirmo soli, bet man tomēr nav pieņemama doma: "beigsim rakņāties vēsturē". Es to nevaru pieņemt, jo šāda rīcība nozīmētu uzvilkt uz acīm mankurtisma maisu. Tieši vēstures izvērtējumā šeit ir lielākā plaisa, jo ir daži mezgla punkti, kurus krievi nepieņem, bet latvieši uz tiem konceptuāli balstās. Izlīgums nebūs iespējams, kamēr pastāvēs dažādas izpratnes par pamatjautājumiem."
M.Zālīte uzsver, ka "mums pašiem jābūt pārliecinātiem par to, ka mīlam un vēlamies savu valsti un esam gatavi tās labā darīt visu, ko vien spējam". "Mums, protams, ir tiesības kritizēt savu valsti, bet nīst – tā ir patoloģija. Nevajadzētu jaukt laikā ierobežotas problēmas ar valsti, kas ir mūžības termins – tas, par ko cīnījās mūsu vecvectēvi Brīvības cīņās. Mums ir nepieciešama griba pastāvēt par to, kādi esam un kādi gribētu būt, taču šobrīd mūsos ir par daudz iekšējas destrukcijas. Tieši tāpēc, redzot, ka cilvēki ir gatavi iet un piedalīties referendumā, balsojot pret iznīcību, jūtos gandarīta – tā ir konstruktīva rīcība, kas var mainīt līdzšinējo attieksmi pašiem pret sevi," saka dzejniece.