Žurnālistiem gan nepiedien oponēt profesionāļiem, tomēr kunga skaidrojums likās nepārliecinošs: darbu zaudējušie, lūk, esot sajutuši, ka ekonomika atkopjas, attiecīgi ir vērts vispār darbu meklēt, attiecīgi piesakās darba meklētājos. Var jau būt, ka tā, tomēr uz patiešām svarīgo jautājumu varētu būt arī citas atbildes.
Pirmā. Starp abiem rādītājiem - uzņēmumu labākiem rezultātiem un lielākiem nodokļu ieņēmumiem, no vienas puses, un uzņēmēju gatavību radīt jaunas darba vietas - ir zināma nobīde laikā. Ja tā, atliek cerēt, ka bezdarbs jūtamāk samazināsies nākamgad. (Tiesa, ar nosacījumu, ka mūsu noieta tirgos konjunktūra vismaz nepasliktinās.)
Otrā. Papildu darba rokas gan ir nepieciešamas, tomēr uzņēmēji vai nu nevar atļauties, vai arī negrib tās noformēt oficiāli, attiecīgi bezdarbs it kā nesamazinās, lai gan reāli ir sarucis. Tāpat kā jebkura pelēkās ekonomikas prakse, šāda situācija nav slavējama, tomēr zināmā mērā valsts un citi uzņēmēji vienalga var rēķināties, ka aploksnē saņemto algu šādi «bezdarbnieki» atstās ekonomikā un daļēji arī nodokļos (PVN). Turklāt, ja darba spēka nodokļus tiešām turpinās samazināt, tuvākajos gados vismaz daļa šādu «bezdarbnieku» legalizēsies.
Trešā. Privātais sektors attīstās, efektīvāk ekspluatējot jau esošos resursus (darbaspēku, iekārtas, prasmes), savukārt darbavietu meklējumos ļaudis turpina doties prom no Latvijas. Zināmā mērā šis variants ir vērtējams vispretrunīgāk. No vienas puses, nav nekas slikts, ja uzņēmējdarbība strukturāli mainās, kļūst efektīvāka, jo, būsim reālisti, konkurēt ar lētu darba spēku mēs nevarēsim. No otras puses, tas nozīmē, ka pat nelāgas demogrāfiskās situācijas apstākļos mēs turpināsim ģenerēt noteiktu skaitu cilvēku, kuri dosies darbu meklēt ārpusē (ar visām no tā izrietošajām sekām - ģimeņu «pārvilkšanu», bērnu dzimšanu ārzemēs utt.). Protams, var cerēt uz kvalitatīvām izmaiņām Latvijas izglītības sistēmā, kas paaugstinātu izredzes atrast darbu arī reformētajā Latvijas privātbiznesā, tomēr jārēķinās - ja tādas izmaiņas pat notiek, augļus tās sāk nest tikai pēc vairākiem gadiem.
Lai kāda minēto un arī citu variantu kombinācija ietekmē reālo ekonomiku, jāsecina, ka tuvākā gada, divu periodā jārēķinās ar it kā ačgārnu situāciju, kad IKP, eksporta u. c. rādītāji uzlabojas, bet bezdarba - ne. Jāpiezīmē, ka šāda situācija nav unikāla (piemēram, līdzīga vērojama ASV). Lielākais kārdinājums politiķiem - izmantot privātā sektora ģenerētos nodokļu ieņēmumus, lai piedāvātu jaunas darba vietas publiskajā sektorā. Neilgā termiņā tā var darīt, tomēr kopumā valsts finansētas darba vietas kā «ventilis» nav perspektīvi. Līdz ar to, lai cik labi (salīdzinoši) izskatās daži Latvijas rādītāji, politiķiem ir aktīvi jāturpina darbaspēka nodokļu pazemināšana un birokrātisko šķēršļu (ar to saprotot arī tiesu sistēmu) mazināšana.