Latvijas lepnuma stāsti: Izglītība, mūzika un sirsnība

Pērnā gada balvas ieguvēji sarunā ar Dienu atzīst – Latvijas lepnuma balvas iegūšana bijis emocionāli saviļņojošs notikums.

Mudina mācīties

Savina Gailume no Rēzeknes novada Nautrēnu pagasta balvu Latvijas lepnums saņēma nominācijā Ģimene. Kad aizsaulē aizgāja viņas vedekla, Gailume uzņēmās gādību par pieciem bez mātes palikušajiem bērniem. Līgai toreiz bija 13 gadu, Santai desmit, Jānim seši, Sabīnītei trīs, pastarītim Jāzepiņam tikai gads un deviņi mēneši. Savina tad jau bija aizgājusi pensijā, bet par to, ka jāuzņemas rūpes par mazbērniem, viņa nešaubījās. "Man apkārtējie ļaudis teica – traka un negudra savos gados, būtu padalījusi pa pasauli, bet bērnus nedrīkst dalīt, viņi nav nekāds priekšmets, ko var sadalīt. Kā var šķirt brāļus, māsas?!" pērn Dienai teica Savina. Vēlāk viņas gādībā nonāca vēl trīs mazuļi – mazbērni Natālija un Alberts, kā arī Savinas mazdēla Jāņa vienaudzis Andris. 

"Nākamgad 5. februārī man būs jau 80 gadu, esmu dzimusi 1936. gadā," šoruden sarunā ar Dienu uzsver Savina un stāsta, ka joprojām nepagurusi darbojas savā lauku saimniecībā: "Ir vairāk nekā 100 hektāru, ir lopiņi – telītes, bullīši – ir graudi, dārzi arī ir. Vēl jau visus zemnieku saimniecības dokumentus arī pati kārtoju." 

Gādīgā vecmāmiņa teic, ka bērni palīdzot viņai justies jaunākai, un iesaka – ja cilvēks jūtas paguris un vecs, vajag bērnus blakus. Vēl – dzīvi vajag uztvert ar humoru. "Humors jau man no bērnības ir tas, kas palīdz grūtībām pretī stāties," saka enerģiskā latgaliete.

Pati būdama lauksaimniece, Savina Gailume par svarīgu vērtību dzīvē uzskata izglītību un šo pārliecību cenšas iemācīt ģimenes jaunajai paaudzei. "Es bērniem visu laiku esmu teikusi un aizvien saku, lai mācās. Teicu arī, ka, cik vien spēšu, tik palīdzēšu viņiem iegūt izglītību, tāpēc sāp sirds par to, ka mazdēls Jāzeps mācības Malnavā atstāja. Saimnieko pa māju – zemi ar, sienu pļauj. Es viņam saku, lai mācās, bet viņš jau liels cilvēks, pāri 20 gadiem, dara pats pēc sava prāta. Lielākās meitenes gan visas izmācījušās, tagad darbojas katra savā arodā," stāsta Gailume un turpina: "Man pašai žēl, ka man nebija iespējams iegūt labāku izglītību, tepat pa laukiem vien pabeidzu skolu. Biju laba dziedātāja, cerēju, ka varēšu braukt uz Rīgu muzikālo izglītību iegūt, bet tā tomēr nenotika. Lai gan, kas zina, kā man dzīvē būtu gājis, kāda laime būtu gaidījusi, ja es būtu uz pilsētu aizbraukusi, varbūt smagi būtu gājis pilsētā. Visiem jau pilsētā arī saulīte nemaz nespīd."

Mazākais no bērniem – Albertiņš – vēl pēdējo gadu iet bērnudārzā, nākamgad arī viņam jāsāk skolas gaitas. Natālija mācās 9. klasē. Savina cer, ka šiem bērniem izdosies iegūt labu izglītību.

Latvijas lepnuma balvu – mirdzošo Ābeli – rūpīgā vecmāmiņa glabā mājās un smejoties saka: "Muzejam gan balvu neatdošu. Kad aiziešu no šīs pasaules, lai man šo balvu atdod līdzi mūžības ceļā vai arī lai tā mazbērniem paliek."  

Radoša personība

Pērn iegūto Latvijas lepnuma balvu nominācijā Glābējs Jēkabs Kalmanis glabā lielajā istabā goda vietā, un goda vieta tā ir tāpēc, ka tā parasti ir ļoti kārtīga, Dienai stāsta Jēkaba tētis Dāvis Kalmanis. Viņš arī pajoko, ka viņu ģimenē tomēr ir diezgan daudz cilvēku un neesot noslēpums, ka mājā kārtība jāizcīna, bet balvai palaimējies – ap to viss ir kārtībā. Jēkabs turpina apgūt zinības Talsu Valsts ģimnāzijā. Tā ir tā pati skola, kuras apkārtnē esošajā dīķī, būdams vien 7. klases skolnieks, Jēkabs agrā pavasarī izglāba slīkstošo 3. klases skolnieku Kristapu. Toreiz puika nedomājot skrēja palīgā un kļuva par Latvijas varoni.

Tiekoties ar Jēkabu, jau tad varēja just, ka viņš ir radoša personība un izvirzījis sev konkrētus mērķus. Viena no viņa lielākajām kaislībām ir mūzika, un, kā stāsta puikas tētis, šis sapnis nekur nav pagaisis, drīzāk gan vēl pieņēmies spēkā. Tāpēc arī tiek turpinātas mācības Talsu Mūzikas skolā. Ik brīdi mājās ir dzirdama Jēkaba muzicēšana – vai tās ir klavieres vai ģitāra, vai dziedāšana. Tieši solfedžo Jēkabs sauc par vienu no saviem mīļākajiem priekšmetiem. Vasara arī pagājusi mūzikas zīmē, jo Jēkabs piedalījies Skolēnu dziesmu un deju svētkos Rīgā, kur bijis jāpaspēj uzstāties divu kolektīvu priekšnesumos. Protams, arī neviens saviesīgs pasākums, vai tas būtu ģimenes vai draugu lokā, neiztiek bez Jēkaba muzikālā noformējuma.

Tagad, kad pagājis laiks kopš Latvijas lepnuma balvas saņemšanas ceremonijas, nevarētu teikt, ka Jēkabam nu visa dzīve ir kājām gaisā, taču pa kādai pārmaiņai ir. Piemēram, jaunas iepazīšanās un pasākumi. Jauki bijis, ka Intars Rešetins, uzrunājot Skolēnu dziesmu svētku gājiena dalībniekus, publiski īpašu sveicienu nodevis arī Jēkabam. "Tā jau ir, ar topošajiem jaunajiem kolēģiem jāuztur labas attiecības," piebilst Jēkaba tētis. Cits piedzīvojums bijis pāris dienu pirms jaunā mācību gada sākuma. Jēkabs piedalījies salidojumā cilvēkiem, kurus arī reiz pamanījis Latvijas lepnums. Liela balva ir būt tādu cilvēku vidū, kuri spēj iedvesmot apkārtējos, uzskata Jēkaba ģimenē. Tā arī šajā reizē, uzklausot dažādus dzīvesstāstus, katrs ieguvis enerģiju saviem darbiem un klusībā loloto sapņu sasniegšanai.

Mīlestības dāvana

Borjaginu ģimene pērn balvu Latvijas lepnums saņēma nominācijā Sargeņģeļi. Vēl precīzāku apzīmējumu Borjaginu ģimenei grūti iedomāties. Cilvēkam jābūt gandrīz vai eņģelim, lai spētu uzņemties rūpes par vēl neiepazītu ļoti slimu bērniņu. Tieši to izdarīja Jolanta kopā ar ģimeni. Iespējams, tas arī bija iemesls, kas deva spēku mazajam Jonatanam izķepuroties. Tagad, gandrīz gadu pēc balvas saņemšanas, Borjaginu ģimene kļuvusi vēl lielāka un Jonatans jau sācis spert pirmos soļus.

Iepriekšējā reizē Dienai ciemojoties pie mazā Jonatana, viņš bija ģimenē jaunākais, savukārt tagad jau pats var censties rūpēties par mazo brāli Benjaminu. Jonatans apņēmies drīz sākt staigāt pats, vēl tikai nedaudz jāpieturas un jācenšas noturēt līdzsvaru, taču drīz izdosies. Saņemta arī zaļā gaisma no ārstiem, ka nu nekādu ierobežojumu bērna attīstībai vairs nav un drīkst darīt visu, ko sirds kāro. Tāpēc, piemēram, māsa Jonatanam māca gan runāt, gan darīt visādus stiķus un niķus.

Liels solis uz priekšu sperts arī adopcijas procesā. Bāriņtiesa vairs nekādus šķēršļus neliek, un Jolanta atzīta par adoptētāju. Palicis tikai iesniegt dokumentus tiesā, kas apstiprina adopciju, taču tas ir vien formāls process.

Tagad pie ģimenes tuvākajiem mērķiem var pieskaitīt runāšanu. Kā stāsta Jolanta, puika visu saprot, bet ar runāšanu vēl tik labi neveicas, kā gribētos. Jonatans uztraucas, ja viņš kaut ko prasa, bet vecāki nevar saprast, kas tas ir. Nākamais solis būtu skatīšanās bērnudārza virzienā.

Pēc Borjaginu ģimenes stāsta izskanēšanas sabiedrībā Jolanta saņēmusi plašu atzinību un labus vārdus, tas mudinājis censties arī turpmāk. Turklāt bijuši cilvēki, kurus tieši ģimenes stāsts iedvesmojis uz adopciju. "Tas arī bija mērķis, kāpēc gribēju savu stāstu darīt zināmu citiem, – vēl kādam bērniņam paveiksies, un viņš tiks pie saviem vecākiem," Jolanta ar ģimeni ir laimīga.