Vēsture Dienā: Māldera aiziešana

Latvijas politikas lielais karstais kartupelis, vismaz līdz valodu referendumam, vienmēr ir bijis Saskaņas aicināšana valdībā. Bet, ja neesam formālisti, tad nākas atzīt, ka Saskaņa valdībā reiz jau ir bijusi. Turklāt svarīgā amatā – atjaunotās Latvijas pirmā ārlietu ministra Jāņa Jurkāna personā.

Sekas nebija ilgi jāgaida – parlamentārieši nevarēja pasīvi noraudzīties, ka Latvijas ārlietu ministrs nevis aizstāv, bet publiski kritizē Latvijas politiku un Maskavai par prieku iestājas par "pieviltajiem krieviem". Jurkānam nākas aiziet – tāds liels un skumjš virsraksts pirmajā lapā ir lasāms Dienas 1992. gada 28. oktobra numurā. Dienas parlamenta reportierei Līgai Krapānei tobrīd tautā diezgan populārais politiķis atklāja, ka 27. oktobra rītā viņu izsaucis premjers Ivars Godmanis un teicis, lai Jurkāns raksta atlūgumu, "jo mūsu politiskie principi daudzos jautājumos nesaskanot. No manas puses būtu bezatbildīgi spītēties un padarīt premjera dzīvi vēl grūtāku".

Kā pēdējais piliens Jurkāna demisijas pieprasīšanai no premjera puses parlamenta kuluāru sarunās tiek minēta ministra uzstāšanās Latvijas TV raidījumā Pirmdiena – grūta diena, vēstīja Diena. "Es jau labu laiku biju problēma parlamentā," Dienai toreiz teica Jurkāns. "Droši vien deputāti sagaidīja, ka es reiz rimšos un vairs nerunāšu par tiem principiem, ko aizstāvu ārzemēs." Pēc neoficiālām ziņām, pirms Godmaņa izšķirošā lēmuma par Jurkāna demisiju pirmdienas vakarā pēc TV raidījuma premjeru apmeklējusi LTF frakcijas vadība, kas ieteikusi izšķirties par šādu rīcību, vēstīja Diena, atgādinot, ka jau pirms nedēļas AP deputāti lēma valdības likteni, un Jurkānam amatā noturēties izdevās tikai LTF frakcijas lojālās attieksmes dēļ, lai gan frakcija Satversme bija ierosinājusi Jurkāna demisiju. Tad Godmanim bijusi saruna ar Jurkānu "aci pret aci", un ārlietu ministrs brīdināts, ka turpmāk ārpolitikā stingri jāievēro AP pieņemtie likumi un lēmumi un savu viedokli par to atbilstību starptautiskajām normām ārlietu resors var izteikt tikai to pieņemšanas stadijā.

"Beidzot notiek tas, kam jānotiek. Jau balsošanā par uzticību Jurkānam bija skaidrs, ka normālā valstī ministrs ar tik zemu uzticības kvotu nevarētu strādāt," Jurkāna demisiju Dienai komentēja frakcijas Satversme vadītājs Jānis Vaivads un piebilda, ka premjera pieprasījums pēc demisijas neesot labākais variants – ministram vajagot būt ar tādu kultūru un politisko apziņu, lai zinātu, kad var turpināt strādāt un kad vairs nevar.

Jurkāns, komentēdams savu demisiju, sacīja: "Lielākais grēks, ko man pārmet, ir nerūpēšanās par Latvijas pamatnācijas interesēm. Man to ir ļoti sāpīgi dzirdēt, jo arī es vēlos dzīvot latviskā Latvijā. Tikai acīmredzot tās zāles, ko es piedāvāju, ir nepieņemamas un rūgtas." AP priekšsēdētājs Anatolijs Gorbunovs Dienai sacīja, ka esot izpratis "Jurkāna traģēdiju" – viņš neesot spējis atrast kaut niecīgu platformu, kas būtu kopīga ar parlamentu.

Toreiz Jānis Jurkāns Dienai par nākotnes plāniem nevēlējās izteikties, bet viņa turpmākais ceļš politikā, kas rezultējās ar pievienošanos Latvijas neatkarības atjaunošanas niknākajiem pretiniekiem ar Alfrēdu Rubiku priekšgalā un stāvēšanu Putinam pie labās rokas, apliecina, ka viņa demisijas pieprasīšanai ir bijis nopietns pamats. Lai gan vēl gadu iepriekš, 1991. gada 23. novembrī, tātad Dienas viena gada jubilejā, Jurkāns bija SestDienas salona viesis un intervētāja Sarmīte Ēlerte uzteica viņa pareģa spējas, jau 1991. gada pavasarī apgalvojot, ka pēc sešiem mēnešiem Latvija būs neatkarīga. Jurkāns tad atzinās, ka savu darbu ministra amatā jūtoties jau izdarījis, ka taisnība bijusi tiem, kuri apšaubījuši viņa piemērotību ministra amatam, jo viņš jau bijis tikai mālderis un glābšanas stacijas dežurants (uzreiz gan piebilzdams, ka arī Lehs Valensa agrāk bijis elektriķis), un ka viņš būtu bijis laimīgs strādāt kāda gudrāka ārlietu ministra, piemēram, Mavrika Vulfsona, vadībā. Uz jautājumu, kad mēs Latvijā sāksim dzīvot labi, Jurkāns toreiz SestDienai atbildēja, ka standarta labklājību Eiropas līmenī Latvija varētu sasniegt gadsimteņu mijā. Tā kā viņš neprecizēja, par kuru gadsimtu miju ir runa, šīs prognozes aplamību eksministram nevar pārmest, bet, kas attiecas uz latviskas Latvijas kā ideāla piesaukšanu, te Jurkāns izrādījies drosmīgāks par daudziem šodienas "nacionālā gala" politiķiem.