Absolūts aizliegums strādāt pedagoģijā par smagiem noziegumiem sodītai personai neatbilst Satversmei

ST nav guvusi apstiprinājumu tam, ka absolūts aizliegums ir vienīgais pamattiesību ierobežojuma leģitīmo mērķu sasniegšanas līdzeklis. ST secinājusi, ka pastāv citi saudzējošākie līdzekļi, kas, ņemot vērā ar noziedzīgo nodarījumu apdraudētās intereses, mazāk ierobežotu personai Satversmē noteiktās pamattiesības. Ņemot vērā vienīgi to, ka persona ir sodīta par tīšu smagu vai sevišķi smagu noziegumu, un nevērtējot konkrēto gadījumu individuāli, ne vienmēr ir iespējams gūt pilnīgu pārliecību par to, ka sodāmības fakts ir neatgriezeniski ietekmējis potenciālā pedagoga personību, norāda tiesā.

Apstrīdētā Izglītības likuma norma paredz, ka par pedagogu nedrīkst strādāt persona, kas sodīta par tīša noziedzīga nodarījuma izdarīšanu, izņemot gadījumu, kad pēc sodāmības dzēšanas vai noņemšanas Ministru kabineta noteikta institūcija ir izvērtējusi, vai tas nekaitē izglītojamo interesēm, un ir atļāvusi strādāt par pedagogu personai, kas bijusi sodīta par tīšu kriminālpārkāpumu vai mazāk smagu noziegumu.

Ministru kabinets nosaka kārtību, kādā tiek izvērtēts, vai atļauja šādai personai strādāt par pedagogu nekaitēs izglītojamo interesēm.

Lieta bija ierosināta pēc Raivja Veinberga pieteikuma. Vīrietis kopš 1998.gada strādājot par pedagogu. Savulaik 1994.gadā viņš esot notiesāts par tīša smaga nozieguma izdarīšanu. Ņemot vērā šo faktu, izglītības iestādes, kurās viņš strādāja par pedagogu, izbeidza ar viņu darba tiesiskās attiecības. Pieteikuma iesniedzējs uzskata, ka tādējādi ir aizskartas viņam Satversmē garantētās tiesības brīvi izvēlēties nodarbošanos un darbavietu atbilstoši savām spējām un kvalifikācijai.

ST norādījusi, ka pedagoga profesija ir uzskatāma par sabiedriski nozīmīgu profesiju. Pedagogam ir būtiska loma ne tikai izglītības kvalitātes un zināšanu nodrošināšanā, bet arī izglītojamā attieksmju un vērtību veidošanā, tādēļ likumdevējs ir tiesīgs noteikt personām, kuras vēlas strādāt par pedagogu, stingras prasības, kas attiecas ne tikai uz profesionālo kvalifikāciju un prasmēm, bet arī uz personību un iepriekšējo pieredzi. Ja likumdevējs ir paredzējis šādas prasības, tad tās cita starpā vērtējamas kā Satversmē noteikto pamattiesību ierobežojumi.

ST atzina, ka ar apstrīdēto normu tiek ierobežotas personai Satversmē noteiktās tiesības brīvi izvēlēties nodarbošanos.

Tiesa secināja, ka no apstrīdētās normas izrietošais pamattiesību ierobežojums ir noteikts ar pienācīgā kārtībā pieņemtu likumu. Turklāt šim ierobežojumam ir leģitīms mērķis, proti, citu cilvēku tiesību, sabiedrības tikumības un labklājības aizsardzība. Izvērtējot pamattiesību ierobežojuma samērīgumu, tiesa secināja, ka absolūts aizliegums par tīšu smagu vai sevišķi smagu noziegumu sodītai personai strādāt par pedagogu ir piemērots līdzeklis pamattiesību ierobežojuma leģitīmo mērķu sasniegšanai.

ST secināja, ka likumdevējs ir pamatojis nepieciešamību saglabāt absolūtu aizliegumu strādāt par pedagogu ikvienai personai, kura sodīta par tīšu smagu vai sevišķi smagu noziegumu. Tomēr no apstrīdētās normas izstrādes materiāliem nebija gūstams apstiprinājums tam, ka likumdevējs būtu izvērtējis, vai patiešām katrā gadījumā, kad ar noziedzīgā nodarījuma izdarīšanu ir apdraudētas noteiktas personas, sabiedrības vai valsts intereses, aizliegums strādāt par pedagogu ir pamatots. ST arī nekonstatēja, ka pēc apstrīdētās normas pieņemšanas likumdevējs būtu pārskatījis absolūtā aizlieguma saglabāšanas nepieciešamību.

Tiesa norādīja, ka, nosakot absolūtu neterminētu aizliegumu un neparedzot nekādu iespēju to pārskatīt, likumdevējam ir jāpārliecinās par to, vai ar šo aizliegumu radītās tiesiskās sekas ir samērīgas. Nosakot iepriekš sodītai personai aizliegumu strādāt par pedagogu, nozīme ir ne tikai tam, pret kādām interesēm persona vērsusies, izdarot attiecīgo noziegumu, bet arī šo personu raksturojošiem kritērijiem. Jāņem vērā, ka personas attieksme pret pašas izdarīto noziedzīgo nodarījumu, kā arī vērtību sistēma laika gaitā var mainīties, norāda ST.

No apstrīdētās normas izstrādes un pieņemšanas dokumentiem tiesa neguva apstiprinājumu tam, ka likumdevējs, nosakot absolūtu aizliegumu strādāt par pedagogu, būtu apspriedis to pēc būtības un pamatojis absolūtā aizlieguma nepieciešamību.

Tiesa atzina, ka likumdevējam, nosakot absolūtu aizliegumu, ir ne tikai jāpamato šāda aizlieguma nepieciešamība, bet arī jāpārliecinās par to, ka tas ir vienīgais līdzeklis, ar kuru var sasniegt pamattiesību ierobežojuma leģitīmo mērķi. No apstrīdētās normas izstrādes un pieņemšanas dokumentiem tiesa neguva apstiprinājumu tam, ka absolūts aizliegums strādāt par pedagogu ikvienai personai, kura sodīta par tīšu smagu vai sevišķi smagu noziegumu, ir vienīgais pamattiesību ierobežojuma leģitīmo mērķu sasniegšanas līdzeklis.

Tiesa arī norādīja, ka, ievērojot to, ka noziegums, par kuru persona sodīta, ir smags vai sevišķi smags, likumdevējs ir tiesīgs noteikt arī papildu nosacījumus, kam jābūt izpildītiem, lai varētu tikt individuāli vērtēta personas piemērotība pedagoga darbam. Tāpat pēc aizlieguma nepieciešamības izvērtēšanas un pamatošanas likumdevējs ir tiesīgs noteikt, ka agrāk pastrādātu konkrētu tīšu smagu vai sevišķi smagu noziegumu gadījumā absolūts aizliegums strādāt par pedagogu ir vienīgais leģitīmo mērķu sasniegšanas līdzeklis.

ST atzina, ka iespēja izvērtēt to, vai persona, kura sodīta par tīšu smagu vai sevišķi smagu noziegumu, drīkst strādāt par pedagogu, ļautu pamattiesību ierobežojuma leģitīmos mērķus - citu cilvēku tiesību, sabiedrības tikumības un labklājības aizsardzība - sasniegt tādā pašā kvalitātē, kādā tie tiek sasniegti tagad. Vienlaikus tad tiktu mazāk ierobežotas par tīšiem smagiem vai sevišķi smagiem noziegumiem sodīto personu pamattiesības, jo atsevišķos gadījumos, kad Izglītības kvalitātes valsts dienests secinātu, ka tas nekaitēs izglītojamo interesēm, tās drīkstētu strādāt par pedagogu.

ST arī uzsvēra, ka iespēja individuāli izvērtēt, vai persona, kura sodīta par tīšu smagu vai sevišķi smagu noziegumu, drīkst strādāt par pedagogu, tai nebūt negarantē tiesības uz konkrēto nodarbošanos.

ST secināja, ka šajā gadījumā ir nepieciešams un pieļaujams tas, ka Satversmei neatbilstošā norma vēl kādu laiku paliek spēkā. Lai dotu iespēju likumdevējam pieņemt jaunu tiesisko regulējumu saprātīgā laika posmā, ST nolēma, ka apstrīdētā norma atzīstama par spēkā neesošu no 2018. gada 1. jūnija.