Apinis: Lokālo baiļu ekoloģija jeb koncertzāles Latvija atklāšana Ventspilī

Pirms publicēt, šo stāstu es pastāstīju Valsts prezidentam lielveikalā rindā pie kases, un šī rinda bija gara un man bija gana laiks izstāstīt par Ventspils koncertzāli tēlaini. Savukārt prezidents man nepastāstīja, kāpēc nav pabijis Ventspilī, taču atzinīgi teica, cik svarīgi, ka Latvijā šādas dižas lietas notiek un ka šāda koncertzāle kā jauna nākotnes sala tapusi.

Tajā tālajā 2015. gadā, Aivaram Lembergam ņemot par sievu Kristīni, jau bija zināms, ka viņam arī mantinieks būs, un ka šis mantinieks būs dēls. Uzrunā pie kāzu galda es sarunāju tādas ģeķības, sak, mēram tagad vajadzēs uzbūvēt mūzikas skolu, kur dēlam mācīties tauri pūst un bungas rībināt, nāksies būvēt piecdesmit metru peldbaseinu, airēšanas kanālu Ventā, apsegtu stadionu, šautuvi un jāšanas sporta centru lai puika un citi Ventspils puikas būtu gana sportiski. Derētu jau arī supermoderna valsts Galvenā ģimnāzija– zinātnes centrs, kā arī Latvijas Universitātes apmainīšana ar Ventspils Augstskolu vietām.

Mana runa netika uzņemta ar ovācijām, bet fakts paliek fakts– mūzikas skola ir gatava. Man bija iespēja ierasties uz mūzikas skolas un koncertzāles Latvija atklāšanas pasākumu. Diena bija izvēlēta veiksmīgi  gan no klimata, gan vēsturiskā aspekta, jo konkrētajā dienā tieši pirms simt gadiem angļu karakuģis bija uz Ventspili atvedis un izsēdinājis Siguldas kājnieku pulku, tā leģitimējot Latvijas valsti Ventspilī. Par tieši konkrētās dienas vēsturisko misiju vēl var pastrīdēties– pirms tam Ventspilī, ceļā no Liepājas uz Rīgu jau piestāja tvaikonis Saratov ar Kārļa Ulmaņa  valdību uz klāja.

Attiecībā par datuma izvēli koncertzāles atklāšanai nebija ne mazāko šaubu– tā nebija pieskaņota nevienām vēlēšanām. Tai pašā laikā komentāros sociālajos tīklos bija pamanīts, ka koncertzāles atklāšanas diena gandrīz pieskaņota Kristīnes vārda dienai un jaunā koncertzāle jau pārdēvēta par Kristīni.

Dažās rindkopās aprakstīt Ventspils koncertzāli–mūzikas skolu būtu nepateikt neko. Braucu uz Ventspili, bet Latvijas radio 1 Zigfrīds Muktupāvels un Ingvilda Strautmane tik inteliģenti, gudri un patiesi raksturoja ēku un auru tajā, intervēja mūzikas skolas pedagogus un ēkas celtniekus, maestro Raimondu Paulu, ērģelnieci Ivetu Apkalnu, komponistu Raimondu Tigulu un citus vakara varoņus, ka, nonākot Ventspilī, man viss jau bija skaidrs – pēc šī stāstījuma es jau kā zinātājs gāju skatīt mazo zāli un mācību telpas, bibliotēku un skaņu ierakstu studiju, kurā, tiesa, mani neielaida. Kultūras rondo Latvijas radio 1 ir piemērs labai runas un ziņas kultūrai.

Nebiju pabijis Ventspilī vismaz divus gadus. Paēst var labāk, strūklaku un ziedu vairāk, ļoti daudz lietuviešu īsās biksēs ar čipsu pakām un alus skārdenēm rokās. Ventspils koncertzāle atrodas tieši tur, kur tai jāatrodas – centrā, un tai fantastiski pieskaņots reljefs – kalns, kas kļūs par brīvdabas mazo koncertzāli.

Ventspils koncertzāle atbilst jēdzienam „vis...”. Visaugstākās klavieres, visērtākie soli, vislabākā ventilācija, vislabākā skaņas izolācija un vislabākā akustika. Vācieši, kas ekspertēja celtni un Eiropas birokrāti, kas pārbaudīja naudas izlietojumu, atzinuš i– "labākā mūzikas koledža Eiropā".

Nemēģināšu pārbaudīt – vai tas ir tā. Vienīgā jaunuzceltā ēka Latvijā, ar ko varētu Ventspils koncertzāli salīdzināt, ir Nacionālā bibliotēka, tiesa, salīdzinājums nav korekts, jo ēkas tomēr ir dažāda lieluma un dažādu izmaksu. Un vēl – koncertzāles nosaukums Latvija ir īsta pretenzija un nepieļauj šādu nosaukumu nākamajai koncertzālei Rīgā, kuru varbūt kaut kad pēc piecdesmit gadiem kāds uzbūvēs, nedod Dievs, Andrejsalā ar atsauci uz zemes īpašnieku.

Man būtu jāraksta daži vārdi par uzrunām. Aivars Lembergs bija nonācis dzīves situācijā, kad ir uzbūvēta nozīmīgākā ēka viņa vadībā viņa mūžā, un tādēļ bija satraucies, atkārtojās un runāja drīzāk ar pateicību, draudzību un veca vīra viedumu nekā ierasto harizmu. Un vēl nedaudz neierasti– vienīgais krāšņais apģērba gabals viņam bija tauriņš Latvijas karoga krāsās.

Un tad nāca pārsteigums – kultūras ministrs Nauris Puntulis teica runu, kādu pēdējā laikā no latviešu valstsvīriem neesmu dzirdējis – par dzīvi mūzikā. Kultūras ministrs to nolasīja ar ievērojami labāku dikciju un publikas izjūtu nekā teiktas dažas pēdējā laikā cildinātās dižrunas. Tas, ka ministrs lasīja uzrakstīto tekstu, piedeva koncertzāles atklāšanai nopietnību un svinīgumu.

Man, kā Pērkona klausītājam un koncertfanam kopš rokgrupas dibināšanas vēl gribējās, lai kultūras ministrs uzdzied. Nākamgad taču Pērkonam būs četrdesmit, tad jau nāksies dziedāt skaļi.  

Tad nu esmu nonācis līdz tai pastāsta daļai– kāpēc vispār sāku raudzīto un jausto aprakstīt. Ventspils koncertzāle–mūzikas skola ir uzcelta Latvijā, tā paliks Latvijā arī tad, kad neviens neatcerēsies 2019. gada Latvijas prezidentus, ministrus, deputātus un pilsētu mērus. Tā krāšņos vienu no Latvijas pilsētām un aicinās šo pilsētu apmeklēt cilvēkus no Latvijas un pasaules. Toties 2019. gada 25. jūlijā koncertzāles atklāšanu ar savu klātbūtni vai pat vēstuli nepagodināja ne Valsts Prezidents, ne Saeimas priekšsēdētāja, ne Ministru Prezidents. Pat klasiskais iepriekšējo prezidentu un viņu dzīvesbiedru rezervistu soliņš nebija ieradies. No deputātiem– daži no ZZS frakcijas. Daniels Pavļuts no Attīstībai/Par kopā ar Intu Dālderi vairāk atgādināja profesionālus mūziķus, kas labprātāk rosītos uz skatuves, nevis skatītāju rindās. Bija atbraukuši trīs ministri– jau pieminētais kultūras ministrs Nauris Puntulis, iekšlietu ministrs Sandis Ģirģens, kurš pēdējā laikā iezīmējas kā dažādas mūzikas stilu klausītājs, kā arī Zemkopības ministrs Kaspars Gerhards, kurš savu artavu koncertzāles tapšanā ielicis kā vides un reģionālās attīstības ministrs. Un protams, Eiropas parlamenta deputāte, ilggadējā kultūras ministre Dace Melbārde, kura saņēma patiesu mīlestību, cildinājumus un cieņu, un bija nosēdināta zāles akustiskajā centrā.

Protams, es nezinu– kas bija iemesls prezidentu, deputātu un ministru neesamībai– netika palūgts, netika gana labi palūgts, nebija pietiekami izrādīta cieņa no aicinātāju puses vai paši nevēlējās braukt garo tālo ceļu sava atvaļinājuma laikā. Man stāstīja, ka aicināti esot bijuši tikai tie, kas šā vai citādi savu roku vai domu pielikuši jaunās koncertzāles celtniecībā, bet no šāda viedokļa man pašam nudien nebija jāsaņem ielūgums.

Vēlāk izlasīju, ka esošais un bijušais prezidents tajā pašā laikā, kad Ventspilī tika atklāta koncertzāle Latvija, atklājuši Rīga–Jūrmala festivālu.

Ventspils koncertzāle bija pārpildīta ar mūziķiem, žurnālistiem, kultūras cilvēkiem un ventspilniekiem. Jau tāpat zāles vietu plānotājiem nebija trūcis humora izjūtas mani sēdināt blakus Andai Čakšai, un mēs abi iesmējām, ka pilnam komplektam še pietrūka Guntis Belēvičs.

Radās iespaids, ka Saeimā ievēlēts vai neievēlēts latviešu politiķis nebrauc uz skaistu un senu Latvijas pilsētu atklāt sev jaunu vērtību tikai tādēļ, ka ienīst kādu opozīcijas politiķi, kam ir liels nopelns konkrētās vērtības tapšanā. Varbūt tiešām ienaids pret kādu politiķi liek izlikties, ka Latvijā nedrīkst uzcelt labāko mūzikas skolu Eiropā.

Arī man bija iebildumi par siltumemisijas un ekoloģijas naudas tērēšanu vienas ēkas būvē, un līdz vakardienai arī man likās, ka 34 miljonus daudz labāk būtu sadalīt 34 pašvaldībām pa miljonam. Un esmu paguvis to pateikt Aivaram Lembergam un par šo jautājumu ar viņu sastrīdēties. Bet tas ir mūžīgs strīds – vai visu budžetu tērēt pabalstiem un ceļu bedrīšu remontiem vai tomēr atlicināt naudu jaunai bibliotēkai, koncertzālei vai slimnīcai. Jo tas tomēr ir labāk nekā par daudzkārt lielāku summu pirkt tramvajus, vilcienus (sildīt citu valstu ekonomiku), vai par divdesmitreiz lielāku summu iztirgot Rīgas atkritumu saimniecību.

Mani koncertzāle pārliecināja, tiesa, galvenokārt ar Raimonda Tigula un Raimonda Paula mūziku. Koncertzāli nebūvēja Aivars Lembergs, bet arhitekti, celtnieki, mūziķi, mūzikas grandi, ventspilnieki un ārvalstu speciālisti. Vai Aivaram Lembergam viegli nācās pārliecināt dažādu partiju politiķus koncentrēt naudu Ventspils koncertzālei– mūzikas vidusskolai? Neceriet – nebija viegli, viņš tur pazaudēja daļu savas dzīves un spēka. Jādomā, ka viņš paspēja pielikt roku pie arhitekta dēļa, pie pamatu likšanas, pie materiālu izvēles un pat pie Steinmann klavieru pulēšanas– viņam gribas visu uzraudzīt un allaž savus padomus dot, bet ēka ir unikāla ar vai bez Aivara Lemberga personiskas rosības.

Var patikt vai nepatikt Aivars Lembergs, bet Ventspils ir un būs, koncertzāle ir un būs, labākā akustika ir un būs, bet mūzikas skolā jaunie talanti braši taurēs un bungos pa klavieru taustiņiem. Atklāšanas koncertā uz skatuves kāpa tādi bijušie Ventspils mūzikas vidusskolas audzēkņi kā Raimonds Tiguls, Vilis Šmidbergs un Intars Busulis.

Latvijas sabiedrības vēlētais un nevēlētais krējums daudz labprātāk par koncertzāli apmeklē lielveikala Maxima atklāšanas un desu restorāna piecgades jubilejas svētkus.

Mans lielais atklājums Ventspilī – Jēkaba Jančevska aranžējumi. Zanei Jančevskai izaudzis ģeniāls dēls. Un vēl – nekad, nekur man nav iznācis dzirdēt tik jaudīgu, enerģētiski piepildītu Latvijas valsts himnu – Baumaņu Kārļa Dievs svētī, Latviju kā šoreiz Ventspils koncertzāles Latvija atklāšanā Nacionālo simfonisko orķestra un Nacionālā kora izpildījumā, maestro Māra Sirmā diriģētu.