Visi žēlojas par to, ka zinātnei un izglītībai trūkst naudas. Jūs neizskatāties pēc tādiem, kas šādu dziesmu dzied.
Osvalds Pugovičs. Ka trūkst naudas, protams, žēlojas visi.
Maija Dambrova. Un žēlojas kā Londonā, tā Bostonā, Parīzē un Rīgā. Zinātnei vienmēr naudas ir par maz. Un vienmēr lielais jautājums ir, vai iedot visiem drusciņ, vai mēģināt atrast, atbalstīt izcilākos. Problēma, ka grūti uzminēt, kuri būs tie izcilnieki. Līdz ar to mums ir jābūt pietiekami elastīgai finansējuma sistēmai, lai spētu arī izķert šos talantus un atbalstīt tajā brīdī, kad viņi ir gatavi darboties šeit, Latvijā. No otras puses – vajag veicināt biznesa kontaktus ar zinātniekiem un zinātnes atbalstu visām nozarēm, turklāt tas attiecas ne tikai uz ražošanu, bet arī, sākot no meteoroloģijas...
O. P. ...vai, piemēram, vides piesārņojumu. 90. gadu beigās institūtam bija līgums ar a/s BAO, mēs kopā braukājām pa Latvijas laukiem, tur bija pussagruvuši šķūņi, kuros nelikvīdie pesticīdi, mēs palīdzējām saprast, kas ir kas. Divu gadu laikā izanalizējām apmēram 13 000 paraugu. Tas bija diezgan skarbs darbs, bet, piemēram, Lietuvā līdzīgā procesā sadarbības ar laboratoriju nebija, un viņiem divi šķūņi nodega, jo tika sajauktas kopā vielas, kuras nedrīkstēja jaukt.
M. D. Tas nozīmē, ka valstij ir jārūpējas, lai ir kaut kāds zinātnes, zināšanu kopums pieejams.
Proti, ir jānodrošina kaut kāda minimālā bāze un atsevišķi tad var būt atbalsts izcilībām?
M. D. Jā.
Kā lai to sabalansē?
M. D. Ir tāds starptautisks projekts Alliance4life, kurā apvienojušies 10 Austrumeiropas gan universitātes, gan institūti, tajā skaitā arī mēs. Tie ir tieši šie nevaidētāji – tie, kuru tajā vaimanu korī nav. Uzstādījums, jau rakstot kopīgo projekta pieteikumu, kurš no padsmit līdzīgiem bija vienīgais, kuru Briselē piekrita finansēt, bija tāds: mēs esam lieliski un izcili, mēs mākam paņemt arī Eiropas naudu, bet mēs gribam augt tālāk, gribam, lai Rietumeiropa uztvertu šos stipros Austrumeiropas spēlētājus nopietni, tāpēc ejam kopā, jo tā mēs būsim dzirdamāki.
Esam salīdzinājuši šo 10 institūciju finansējuma struktūru. Latvijā mūždien brēcam, ka mums bāzes finansējuma vispār nav, ka mēs esam visapdalītākie Eiropā. Ja skatām šo 10 salīdzinājumu, tad OSI ir 7. Ir valstis, kur tāda vispār nav vai ir minimāls. Savukārt mēs esam unikāli ar piesaistītā privātā finansējuma īpatsvaru – 29%. Mums ir bijušas situācijas, kad projektu ietvaros atbrauc vērtētāji, pamācītāji un automātiski uzreiz iesaka veicināt sadarbību ar industriju, bet tad ierauga, ka mums tā jau ir tajā līmenī, par kādu pat Vācijas universitātes var sapņot.
Kādi maksas pakalpojumi vai kopīgie projekti ar uzņēmējiem?
M. D. Lielākoties pie mums nāk gan lielas, gan mazas, gan vietējās, gan ārzemju firmas un saka, ko vēlētos. Un tad mēs, balstoties uz savu pieredzi, izstrādājam plānu, kā uzņēmēja vēlamo sasniegt, to saskaņojam un tad īstenojam.
Kā viņi jūs atrod?
M. D. Tas, ko vajag, ir trīs lietas: reputācija, reputācija un reputācija. Firmas, kas ar mūsu darbu sajūsmā, mūs slavē citiem. Piemērs no manas laboratorijas. Pagājušajā gadā mēs organizējām Eiropas mitohondriju fizioloģijas pasākumu, uz kuru bija atbraucis kādas amerikāņu firmas boss, ar kuru mums ir laba sadarbība. Viņš savu lielisko prezentāciju beidza ar teikumu, ka ir ļoti pateicīgs Latvijas Organiskās sintēzes institūtam. Tur bija vēl vairāki amerikāņi, kuri visi tūlīt nāca apjautāties, par ko tad viņš īsti ir pateicīgs.
Varbūt par cenu?
O. P. Tas nav stāsts, ka mēs strādātu pa lēto. Domāju, ka esam dārgāki nekā Ķīna un pilnīgi noteikti dārgāki nekā Indija.
M. D. Mūsu priekšrocība – mēs esam ātri, strādājam kvalitatīvi un mums ir gadu desmitiem ilga pieredze gan ķīmijā, gan citās jomās, kā arī projektu vadībā. Turklāt mums viss vienā mājā – ļoti ātri varam atrisināt problēmas, aizejot uz citu laboratoriju. Un «ātri» ietver to, ka es, teiksim, dienas laikā atbildēšu uz e-pastu – "jā" vai "nē" sekos zibenīgi. Ja neesam eksperti kādai metodei, tad varu pateikt, kur ir, ja zinu. Mums ir pieredze, strādājot ar firmām, man viena no izglītībām ir maģistrs biznesa administrācijā, kas ļoti noder. Bieži, no vienas puses, ir zinātnieki, no otras, – menedžeri, tad, lai kādā valodā runātu, beigās sanāk tulkot, jo dažāds uztveres stils – menedžeriem nav svarīgas tavas augstās domas par darbības metodēm, viņam vajag zināt, piemēram, vai atskaite būs nākamnedēļ vai pēc mēneša. Tāpat jāievēro organizācijas kultūra, ka mēs nerunāsim lieku pa konferencēm, lai nenotrūktu patentēšana, mēs pieskatīsim darbiniekus, lai viss būtu saskaņā ar protokoliem, par kuriem esam vienojušies, ka mēs turamies savās izmaksu robežās.
O. P. Atšķiramies no tām firmām, kas saucas kontraktu pētījumu organizācijas, kuru ir simtiem tūkstošu pasaulē un kas ļoti šauri specializējas kaut kādā vienā pakalpojumā, ko tad var veikt tiešām lēti, ātri, kvalitatīvi, bet kas perfekti strādā līdz tam brīdim, kad pēkšņi izrādās, ka esošo metožu komplekta ietvaros nevar saņemt atbildi uz to, kas tur uzstādīts, – tad nepieciešama tā mūsu plašākā pieredze, kas balstās akadēmiskās zināšanās un ļauj skatīties uz to pašu uzdevumu plašāk, ļauj piedāvāt nestandarta risinājumus.
Visu interviju lasiet laikraksta Diena trešdienas, 14. augusta, numurā! Ja vēlaties laikraksta saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt ŠEI
Molekula
sorry
Priecīgs Paskaidrojums