Laika ziņas
Šodien
Skaidrs

Atlaist, iet tālāk un sākt visu atkal no nulles

Ar Zaigu Matvejāni tiekamies Pestīšanas armijas sociālajā centrā Rīgā, kur viņa strādā kā sociālā darbiniece. Pārliecināta kristiete Zaiga ir kopš 17 gadu vecuma. "Palīdzēt ir mans aicinājums, citādi nav iespējams šādā profesijā strādāt," viņa atzīst. Pēc septiņiem Skotijā pavadītiem gadiem 2016. gadā Zaiga atgriezās Latvijā un tagad palīdz bezpajumtniekiem, mazturīgajiem, dzīves grūtībās nonākušajiem – ar padomu, sniedzot morālu atbalstu, palīdzinot risināt juridiskus jautājumus un gādājot, lai šie ļaudis kaut reizi dienā var ieturēt siltas pusdienas.

Burbulis ir pārsprādzis

Zaiga nāk no Ogres, sociālā pedagoga specialitāti ieguvusi Rīgā sociālā darba un pedagoģijas augstskolā Attīstība, bet maģistra grādu – Latvijas Universitātes Pedagoģijas un psiholoģijas fakultātē. Pirms emigrācijas 11 gadu arī nostrādājusi savā profesijā – bāriņtiesā, sākotnēji kā sociālais pedagogs ar augsta riska ģimenēm. No Latvijas prom viņa ar ģimeni devās 2009. gadā, Zaiga atceras: "Tas bija laiks, kad, ja esi domājošs cilvēks, saproti, ka ir iestājusies krīze un tā nebeigsies. Banku procenti auga, un pirmā doma bija doties uz ārzemēm, lai sapelnītu naudu un varētu samaksāt kredītus. Lai ģimene mazāk ciestu, sapratu, ka vienīgā izeja bija iegūt laiku – braukt prom, strādāt, pelnīt un maksāt kredītus tālāk."

Aizbraukšana bijusi emocionāla. Zaigas meitai tolaik bija 16 gadu – vidusskolu nācās pamest. Meitene nupat bija pabeigusi privātskolas 9. klasi, absolvējusi mūzikas skolu, te visi draugi. "Pirmās aizbraucām mēs ar meitu. Mans vīrs palika Latvijā, viņš teica, ka būs no tiem latviešiem, kuri Latviju nepametīs nekad. Tas "nekad" vīram beidzās pēc gada. Pat viņš bija gatavs doties svešumā "laimi" meklēt," tagad pasmaida Zaiga. Lai gan Skotijā jau dzīvoja un strādāja Zaigas draugi, līdz ar to iedzīvošanās Inveruri mazpilsētā Aberdīnas apkaimē bijusi vieglāka, tomēr pirmais laiks tik un tā bijis grūts. "Īsā laika posmā bija jāatrod īres dzīvoklis, bet tu nevari noīrēt, ja nav ienākumu. Pieņēmu pirmo darbu, kas bija pieejams – darbiniekus vajadzēja krevešu fabrikā. Tajā strādāja arī mana meita un pēc tam arī vīrs. Darbs bija jāsāk no agra rīta, bet vakaros vēl devos strādāt uz gludināšanas servisu. Strādāju, lai sapelnītu maksimāli daudz naudas un vēl sūtītu radiem uz Latviju," atceras Zaiga un turpina: "Taču pāris mēnešu laikā jau mašīnu nopirkām, dzīvot bija, kur, un sākām izvērtēt citus darba variantus. Vīrs pārgāja strādāt uz galdniecību – tur viņam bija ļoti labi ienākumi. Kad esi atspēries, vari jau sākt domāt – es vēlāk strādāju uz pusslodzi, gan apkopšanas servisā, gan konditorejā. Sākās citas sociālās garantijas. Meita arī pārgāja strādāt par pārdevēju Marks&Spencer apģērbu veikalā, kur nav vienkārši dabūt darbu. Dzīve kļuva vieglāka."

Taču attālināti vērojot to, kas notiek Latvijā, nācies secināt, ka jāmeklē citi varianti, kā risināt personiskās krīzes jautājumus. "Sapratām, ka Latvijā nekustamo īpašumu jomā labāk visu pazaudēt, nekā mēģināt izmaksāt, jo no tāda procesa tik drīz nevar atkopties. Burbulis ir pārsprādzis un vairs nav nozīmes. Es diezgan ātri novērtēju šo faktu, lūdzu Dievu, kas man jādara šajā situācijā – turpināt cīnīties vai atlaist, jo krīze nebeigsies, nav jēgas dzīvot ilūzijās. Tāpēc izgāju maksātnespējas procesu un neesmu kļūdījusies ar šo lēmumu," saka Zaiga.

Latviešiem gan bieži raksturīga krampjaina turēšanās pie īpašumiem... "Bija ļoti sāpīgi. Mūsu ģimenei tas bija liels trieciens, kad apsēdāmies visi pie galda un sapratām: tagad mēs visu zaudēsim. Bet ir jāatlaiž – paraudi, paraudi, atlaid un ej tālāk. Sāc dzīvi no jauna," nenoliedzot, ka šis bijis arī ģimenes saliedētības pārbaudījums, atzīst Zaiga.


Miers un drošības sajūta

Zaiga atzīst – līdz emigrācijai angļu valodu pārzinājusi labi, bet Skotijā cerējusi to krietni pilnveidot. "Izrādās, tā bija vislielākā problēma, jo visās darbavietās darbinieki pārsvarā bija latvieši. Grūtības bija atrast, ar ko runāt angļu valodā; darba kolektīvi, visi draugi – latvieši. Patiesībā draugi jau pirms tam bija emigrējuši uz Skotiju. Inveruri bija izveidojusies latviešu draudze, spēcīga latviešu kopiena. Mēs nejutāmies vientuļi," atzīst Zaiga un atminas kādu Jaungada uzrunu, ko vēl pirms viņas emigrācijas teicis viens no premjeriem – par pingvīniem, kam ar mugurām jāsaspiežas kopā. Tiesa, Aberdīnā pingvīnu nav. "Tie, kas bijām tuvākie draugi, bijām ļoti saliedēti, viens otram palīdzējām – tas bija aktuāli. Lai ārzemēs dzīvotu, ir vajadzīgs atbalsts. Ziemassvētkus svinējām skaisti, pēc latviešu tradīcijām, arī uz baznīcu gājām. Tāpat kā Latvijā, tikai valsts cita. Tādā ziņā nekas mums nemainījās, tikai miers radās, drošības sajūtas vairāk. Mēs iekšēji nomierinājāmies."

Zaiga savā profesionālajā dzīvē ir dzirdējusi dažādus dzīvesstāstus. Taujāta, kāpēc cilvēki salūst, nespējot ne Latvijā, ne emigrācijā risināt savu pieņemto lēmumu sekas, viņa gan atzīst: "Mūsu kopienā bija maz tādu. Pārsvarā tie bija cilvēki, kuriem ir nopietnas alkohola problēmas un viņi nāca no Latvijas laukiem. Bet, kad sāka tur strādāt – it sevišķi vīrieši – un spēja sevi parādīt, radās cita motivācija. Bija redzams, ka tieksme uz alkoholu sāk mazināties. Vismaz mūsu lokā redzēju ļoti labas izmaiņas."

Zaiga pamanījusi, ka, nokļūstot citā vidē un saņemot labu atalgojumu, saņemot arī pieklājīgu izturēšanos, cilvēki mainās – cenšas kļūt labāki. "Tur ir cita sabiedrība, citas valsts likumi, kuriem jāpakārtojas un tu vairs neesi pašpuika savā ciemā. Redzēju ļoti pozitīvas izmaiņas. Labs atalgojums liek mobilizēties un ceļ pašapziņu," uzsver Zaiga.

Pašlaik viņas darbs saistās ar cilvēkiem, kuri arī pajumti ir zaudējuši šeit, Latvijā. Vai Zaiga tādus manījusi Skotijā? "Vai, tas ir sāpīgs temats... Man prātā nāk kāds vīrietis no Polijas, kurš mūsu darbavietā strādāja pāris dienu, tad aizgāja prom – par grūtu, izlēma nestrādāt. No dzīvesvietas viņu izlika. Ko vīrietis dara? Atrod soliņu un guļ... Tajā brīdī ir klāt policija, vīrieti aizved uz hosteli, iekārto, viņam tiek nozīmēts sociālais darbinieks. Šis tā saucamais bezpajumtnieks saņem pusdienas, sociālās garantijas un ar viņu tiek strādāts, lai cilvēks sāktu dzīvot normāli," stāsta Zaiga un saistībā ar līdzīgu atgadījumu, kad latviešu sieviete ar bērniem palikusi bez darba, atceras vēl kādu niansi: "Pie fabrikas piebrauc sociālais darbinieks ar glaunu džipu, sieviete ienāk potenciālajā darbavietā ar savu tā saucamo pieteikuma formu – sociālais darbinieks burtiski izvadā viņu uz vietām, kur iespējams strādāt. Sievietei tika arī piešķirts pašvaldības dzīvoklis, kur viņa ar bērniem tika uzraudzīta. Nāca ģimenes asistents, sniedza palīdzību. Kā sociālā darbiniece varēju tikai noraudzīties, kā manas sfēras darbinieki strādā tur. Skotijā ir ļoti grūti būt bez darba un ir ārkārtīgi liela sociālās aizsardzības sistēma."


Saredzēt Latvijas nākotni

Ar dzīvi Skotijā Zaigas ģimene bijusi pilnībā apmierināta – ar atalgojumu, ar sociālā nodrošinājuma sistēmu, ar bezmaksas veselības aprūpi, lai arī ārstu pakalpojumus izmantojuši reti. Kad ģimene pieņēmusi lēmumu atgriezties Latvijā, pat pašvaldībā bijuši neizpratnē: "Vai tiešām, Zaiga, tu saproti, ko tu dari?" Zaiga bija jau iestājusies darbā, kur sākas labi pensiju uzkrājumi. Pastrādājot vēl desmit gadu, būtu sākusies pavisam cita dzīve un tie desmit gadi aizlidotu taču ātri – viss ir pārskatāms, drošs un saprotams... 

"Manī bija tāda iekšēja pārliecība, ka es atgriezīšos Latvijā. Ja godīgi, tad tā bija arī mana ticība – es redzēju Latvijai nākotni un zināju, ka gribu šeit atgriezties. Kad biju Skotijā, online turpināju klausīties mācītāja Alekseja Ļedjajeva dievkalpojumus no draudzes Jaunā paaudze. Viņš nav latvietis, bet tas, kā viņš runāja par to, kā Dievs mīl Latviju... Ka Latvijā situācija mainīsies, ka tas, kas notiek tagad, nebūs mūžīgi un tie, kas ir ārzemēs, atgriezīsies atpakaļ. Ka Dievs uzklausīs cilvēku asaras. Manuprāt, ja pensionāram no 68 eiro pensijas jāmaksā komunālie maksājumi, tad te ir ļoti daudz sāpju... Man kā sociālajam darbiniekam ir grūti pieņemt, kas notiek te, un salīdzināt, kā ir tur. Es domāju, tā ir Ļedjajeva ticība, ko es pārņēmu," saka Zaiga un piebilst: "Atgriezties bija grūti. Emocionāli grūti bija pieņemt šo lēmumu, jo dzīve Skotijā bija nostabilizējusies. Bet man palīdzēja arī mana vīra slēdziens: visu naudu nesapelnīsi, ir jāsāk dzīvot."

Skotijā mainījās arī Zaigas meitas Elīnas dzīve. "Meitai pirmais laiks svešā vidē bija sāpīgs, bet viņa ātri saprata, ka mums visiem ir jāstrādā. Pēc gada iestājās Aberdīnas koledžā, pabeidza angļu valodas apmācības. Tad sāka strādāt Marks&Spencer. Un tad apprecējās." Un tad Zaiga kļuva vecmāmiņa četriem burvīgiem mazbērniem, no kuriem divi ir identiskie dvīņi, viņas znots ir skotu vīrietis. "Mums bija skotu – latviešu apvienotās kāzas, kur savienojās latviešu dzimta ar skotu klanu," smaidot pajoko Zaiga un turpina: "Es ļoti novērtēju, kā mana skotu ģimene respektē latviešu tradīcijas, seko tam, lai tās tiktu ievērotas, un respektē arī to, ka esam kristieši. Viņi ir inteliģenta kristiešu ģimene. Kāzas bija skaistas."

Kas skotu vīriešiem patīk latviešu meitenēs? "Vai, Filips ļoti bruņnieciski par Elīnu cīnījās, teica – ja apprecēs Elīnu, arī paša dzīve ies uz augšu. Skotu vīrieši novērtē latviešu meitenes – viņas ir čaklas, darbīgas, prot skaisti sevi sakopt. Vīriešiem patīk tās skaistās meitenes, kuras rūpējas par sevi." Savukārt par skotu vīriešiem Zaiga teic – viņi ir ļoti ģimeniski cilvēki, brīnišķīgi tēvi un vīri. "Kad sāku dzīvot Skotijā, mani ļoti pārsteidza bērnu rotaļu laukumos redzētais – ar bērniem nodarbojas un pastaigājas nevis māmiņas, bet tēvi! Māmiņas netālu atpūšas kafejnīcā, bauda kafiju un runā ar draudzenēm. Filips ir brīnišķīgs znots," uzsver Zaiga.

Līdzīgi, kā savulaik aizbraukuši uz Skotiju – šeit visu atstājot un tur iegādājoties no nulles, tā arī atgriezušies Latvijā – uz faktiski tukšu vietu un vedot Skotijā iegādāto uz šejieni. Sākuši atkal visu no nulles. Zaiga smej: "Sākumā bija tā dīvaini salīdzināt šeit atalgojumā saņemto ar to, ko saņēmu Skotijā, strādājot labā darbā pašvaldībā – šeit tā ir puse no tās algas, ko saņēmu par pusslodzi Skotijā. Tas man bija samulsums." Viņas vīrs Latvijā darbu ieguvis trīs dienu laikā. Zaiga šeit sākumā strādājusi bāriņtiesā, tagad – Pestīšanas armijas sociālajā centrā, kur pati organizē grūtībās nonākušajiem dažādus pasākumus. Piemēram, Pestīšanas armijas programmas Tilts ietvaros uz centru nāk atkarību speciālists, nāk kinologs ar suņiem – tie arī ņemti no patversmes, bet audzināti kā labsirdīgi terapeiti attieksmē pret cilvēkiem, kuriem dzīvē maz mīļu un sirsnīgu brīžu. Zaiga šeit sākusi vadīt arī atbalsta grupas. "Šeit ir smagi, šeit ir grūti un šeit ir daudz izaicinājumu. Un, ja te ir izaicinājumi, tad es varu. Te atnāk cilvēki, kuri nonākuši dzīves zemākajā punktā, un es varu palīdzēt no tā izkļūt, atgriezt ticību sev, palīdzēt risināt socializācijas problēmas," savu attieksmi pret profesionālo latiņu raksturo Zaiga.

Uz Latviju pārcēlusies arī Elīnas un Filipa ģimene ar mazuļiem Āriju, Jēkabu, Āronu un Skārletu. Znota vecāki ik pēc trim mēnešiem brauc ciemos uz Latviju un Ikšķilē, kur mīt jaunā ģimene, "jau jūtas kā mājās".

Pirmo pusgadu Latvijā Zaiga vienkārši priecājusies – par dabu, par iespēju būt kopā ar tuviniekiem: "Vienmēr var atrast, par ko priecāties vai bēdāties, tas atkarīgs no mūsu domāšanas." 


Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par raksta Atlaist, iet tālāk un sākt visu atkal no nulles saturu atbild SIA Izdevniecība Dienas Mediji.

Top komentāri

Aldis
A
Īstenībā līdz galam nesaprotu, kādēļ Latvijā joprojām neiet, un kādēļ joprojām, atuveni 1000 iedzīvotāju aizbraucot prom no valsts. Protams, pēdējie notikumi no ASV sankciju puses parādīja, ka neesam kļūdījušies, ka Latvijas lielākā problēma ir zagšana un korupciju, itin visur, un visos līmeņos. To es tā primitivizēju... Apzagšanās, korumpēšanās un sashēmošanās ir daudzās slēptās formās arīdzan. Bet tomēr, kādēļ tas viss tik ilgi turpinās, rezultējoties necienīgi pret cilvēku mazās algās, noziedzīgi niecīgās pensijās, praktiski maksas medicīnā, u.t.t... Tas viss negatīvais, vienkārši turpinās par ilgu, un ar to netiek galā. Tātad, ir kas to negāciju uztur, daļa uzņēmēju, politiķu... Iespējams, pat daļa sabiedrības? Esmu arī to pusē, kuri secina, Latvijā darbinieks slikts, mazražīgs, vispār, nekur nederīgs, diskriminējams, aizbraucot uz rietumiem, pēkšņi kļūst ļoti ražīgs, viens no labākajiem, cienīts un darbā labi apmaksāts... Tas ir tas, ko Aldis nu nekādi nesaprot...
Dostojevskis
D
Izlasīju virsrakstu, padomāju - tas atkal par Rīgas Domi!
aizdomājos
a
ir gan bijusi dažam labam smalka dzīve Latvijā 2009. gadā, privātskola meitai, liela māja, bet māte sociālā darbiniece...
Skatīt visus komentārus

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Politika

Vairāk Politika


Rīgā

Vairāk Rīgā


Novados

Vairāk Novados


Kriminālziņas

Vairāk Kriminālziņas