Atrast savu aicinājumu, darbā realizēt ne tikai profesionālās ambīcijas, bet arī savu cilvēcīgo būtību ir veiksme, un lieliski, ja pareizo nodarbošanos izdodas uzmeklēt jau agrā jaunībā. Sarmītei Komasai tas izdevies – to apliecina gan garie māsas profesijā ar dzīvesprieku nostrādātie gadi, gan kolēģu un vadības novērtējums, akcijā Meklējam sirdsmāsu, kuru sadarbībā ar laikrakstu Diena jau daudzus gadus rīko Nākotnes atbalsta fonds, saņemot apbalvojumu kā vienai no trim Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas māsām, kuras Covid-19 pandēmijas laikā strādājušas ar īpašu rūpību.
Nejaušības, kas noved uz pareizā ceļa
"Vispār bērnībā gribēju būt pārdevēja, taču brīdī, kad nācās izvēlēties, ko mācīties, draudzene mani paaicināja līdzi uz medicīnas skolu. Tā nu 1983. gadā pabeidzu Rīgas 5. medicīnas skolu. Tolaik jaunos profesionāļus mēdza norīkot darbā uz dažādiem Latvijas reģioniem. Man bija iespēja doties uz Valles pagastu, kas atrodas netālu no dzimtās Bārbeles, kur dzīvoja arī mana mamma. Līdz ar darbavietu bija iespēja tikt arī pie dzīvoklīša. Sākumā strādāju ambulancē, vēlāk pārgāju uz jaunizveidotu fizioterapijas kabinetu, papildus apgūstot nepieciešamās zināšanas fizioterapijā," Sarmīte Komasa pastāsta un turpina: "2000. gadā vīrs devās strādāt uz Rīgu, un tas sakrita ar laiku, kad mums medicīnas skolā bija salidojums. Tur pamanīju sludinājumu, ka Rīgas 1. slimnīcas neiroķirurģijas nodaļā ir vajadzīga māsa. Taču man tuvojās beigām laiks māsu reģistrā, tādēļ to darbiņu nedabūju, taču nonācu Austrumu slimnīcā, kur man piedāvāja triju mēnešu pārbaudes laiku, kamēr izeju māsu reģistram nepieciešamos kursus, un tā arī paliku strādāt stacionāra Gaiļezers 6. jeb neiroloģijas nodaļā." Sarmīte paskaidro, ka ik pēc pieciem gadiem māsām jāatjauno un jāpapildina zināšanas kursos, lai saglabātu profesijas kvalifikāciju.
"Jāmācās, jāsocializējas, lai mēs nezaudētu mundrumu, un zinātne, medicīna iet uz priekšu, ir jābūt lietas kursā, kā strādāt ar jaunajiem medikamentiem, tehnoloģijām," viņa uzsver, ka īpaši novērtē, kā attīstījusies izmeklēšana, arī operācijās izmantojamie zinātnes sasniegumi, kā arī, salīdzinot ar laiku, kad sāka darbu pati, māsu ikdienu krietni atvieglo konkrētām funkcijām un dozēšanai paredzētie instrumenti, arī vienreizlietojamie materiāli – šļirces u. c.
Jāiedrošina un jāuzmundrina
Kaut arī profesijā ir pamatlietas, kas jāzina visām māsām, dažādās nodaļās tomēr ir atšķirīga specializācija un prasmes, kuras jāapgūst papildus. Sarmītes Komasas darba gaitas stacionārā Gaiļezers ir neiroloģijas jomā, tomēr arī tā ir daudzpusīga. "Kopš darba uzsākšanas šeit strādāju insulta vienībā jeb 6.nodaļā, tagad, pēc pandēmijas, esmu 7. nodaļā, kura arī saistīta ar neiroloģiju, taču specifika ir cita – miastēnijas, muguras saslimšanas, multiplā skleroze u. tml. Pacienti lielākoties, par laimi, nav smagā stāvoklī, bet saslimšanu veidi un izpausmes ir dažādas," pastāsta Sarmīte.
Nodaļā nonāk arī dažāda vecuma pacienti. Māsa teic, ka liela nozīme ir ne tikai slimnieka veselības stāvoklim, vecumam un pašaprūpes spējām, bet daudz kas veiksmīga atveseļošanās procesa norisei atkarīgs arī no psihoemocionālā stāvokļa, vides un saņemtā atbalsta. "Cik viegli vai grūti slimnīcas personālam atrast kontaktu ar pacientiem – tas ir atkarīgs ne tikai no māsas profesionalitātes, bet arī no abu pušu rakstura. Es saprotu, ka slimam cilvēkam nav viegli, ir jāiedziļinās, jārūpējas, lai cilvēks jūtas, cik iespējams, labi, lai nekas lieki nesāp, tāpēc komunicēju tā, lai būtu ne tikai medicīniskais atbalsts, bet arī uzmundrinātu un iedrošinātu," ir pārliecināta māsa, tomēr piebilst, ka emocionāli tomēr nākas rūpīgi balansēt, jo nedrīkst sevi dedzināt, katram slimniekam ar visu sirdi un dvēseli dzīvojot līdzi.
Izaicinājumi attīsta un norūda
Novērtējot Sarmītes dzīvesprieku, enerģiju un vēlmi apgūt arvien ko jaunu, pandēmijas laikā, kad tika veidota jauna nodaļa Covid-19 slimniekiem, vadība piedāvāja viņai darbu tajā. Māsa atzīst – tas bija grūts laiks, labi, ka sliktākais ir aiz muguras!
"Smagi slimie ilgi gulēja nodaļā. Sākumā man bija bail, visiem taču kovids izraisīja milzīgu uztraukumu, mēs nemaz nezinājām, kas mūs sagaida! Bet man patīk izaicinājumi, teicu sev – tu to varēsi, tev viss izdosies! Protams, bija jāapgūst daudz jauna un šī mācīšanās notika vienlaikus ar darba procesu – kā veikt medicīniskās manipulācijas, kā strādāt spectērpā, kā to pareizi uzvilkt un novilkt. Arī emocionāli nebija viegli, piemēram, slimnieki dzīvoja pa palātām, tuvinieki netika viņiem klāt. Gan viņiem, gan mums, darbiniekiem, smagi bija gan psiholoģiski, gan fiziski. Man patika, ka medicīnisko manipulāciju spektrs bija plašāks nekā ikdienas darbā, jo kovida pacientiem mēdza būt dažādas blakus saslimšanas un sarežģījumi. Līdz ar to gan atsvaidzināju zināšanas, gan apguvu daudz jauna. Tomēr, atklāti sakot, dažkārt bija tiešām smagi un likās, ka pati neizturēšu," atklāj Sarmīte.
Ar savējiem kopā – vislabāk
Nesalūzt palīdzēja gan pašas dzīvespriecīgais raksturs, gan kolēģi, ar kuriem izdevās ļoti labi sastrādāties. Māsa uzskata, ka kolektīvam ir ļoti liela nozīme, lai darbs noritētu veiksmīgi, – tu ņem slimnieka roku, bet kolēģis jau sniedz nepieciešamo instrumentu, jo zina, ko tev vajag, pat kritiskās situācijās ir mierīgs, pacietīgs, atbalstošs.
Ne viena vien māsa no Latvijas dodas strādāt uz ārzemēm labākas algas, sociālo garantiju un sakārtotākas veselības nozares dēļ. Sarmīte pastāsta, ka arī viņa ir saņēmusi piedāvājumus no bijušajām kolēģēm, kuras strādā citās valstīs, bet vienmēr atteikusi. "Te ir mana ģimene, mamma, te izauguši bērni. Es nekad nebrauktu prom un neatstātu savējos!" viņa ir pārliecināta. Tomēr ceļošana gan ir Sarmītes aizraušanās – palīdz atpūsties, izvēdināt galvu, tāpat kā grāmatas un filmas. Dēls vairākus gadus nodzīvoja Bavārijā, strādājot ar robotiku saistītā uzņēmumā, un, apciemojot viņu, iepazīti un iemīlēti kalni. Abi ar vīru ir velobraukšanas fani un iecienījuši arī garas pastaigas. Aktīvais dzīvesveids sniedz enerģiju, kas nepieciešama, lai baudītu dzīvi un spētu kvalitatīvi parūpēties arī par citiem.