Baltijas valstis kopš 2009. gada ir vērā ņemami uzlabojušas nodarbinātības līmeni. Igaunijā pērn strādāja 82% cilvēku vecumā no 20 līdz 64 gadiem, Lietuvā – 80%, Latvijā – 78%.
Salīdzinot Baltijas valstis, Lietuvā un īpaši Igaunijā nodarbinātības līmenis ir augstāks nekā Latvijā. To lielā mērā nosaka strukturālās un reģionālās atšķirības. SEB bankas ekonomists Dainis Gašpuitis skaidro, ka Igaunijā savlaicīgāk un konsekventāk tika īstenotas strukturālās reformas, attīstīta digitālā valsts pārvalde un elastīgāks darba tirgus, kas veicināja uzņēmējdarbības aktivitāti un jaunu darba vietu veidošanos. Rezultātā Igaunijā ir augstāka darbspējas vecuma iedzīvotāju ekonomiskā aktivitāte, īpaši sievietēm un vecāka gadagājuma iedzīvotājiem. Lietuvā nodarbinātību būtiski balstījusi spēcīgāka rūpniecības nozare un mērķtiecīgāka reģionālā politika, kā rezultātā plaisa starp galvaspilsētu un reģioniem ir mazāk izteikta. Savukārt Latvijā nodarbinātības pieaugumu ilgstoši kavē izteiktāka reģionālā nevienlīdzība, zemāka darba tirgus iekļautība un salīdzinoši vājāka produktivitāte ārpus Rīgas.
Runājot par atšķirībām ar Lietuvu un Igauniju, kompānijas Figure Baltic Advisory vadītājs Juris Nīmants atzīmē, ka situāciju ietekmē arī ēnu ekonomika. Piemēram, Ēnu ekonomikas indeksa dati liecina, ka neuzrādīto darbinieku īpatsvars 2024. gadā Latvijā bija 26,4%, Lietuvā – 26,3%, bet Igaunijā tas bija pat nedaudz augstāks – 30,2%. Latvijā ēnu ekonomikas īpatsvars ir visaugstākais tieši tā saucamo aplokšņu algu segmentā – tie veido 50% no kopējās nedeklarētās aktivitātes. Igaunijā šis rādītājs ir zemāks (43,9%), bet Lietuvā – būtiski zemāks (36,9%).
Teorētiskas rezerves
Pērn Latvijā 46% organizāciju tika palielināts darbinieku skaits, 38% organizāciju tas tika samazināts, bet 16% darbinieku skaits netika mainīts, liecina Figure Baltic Advisory atalgojuma pētījums (2025. gada augusta dati). Savukārt 2026. gada prognožu pētījumā, kas tika veikts 2025. gada izskaņā, 50% aptaujāto organizāciju norādīja, ka līdz šāgada beigām plāno palielināt darbinieku skaitu, 35% neplāno to mainīt, bet 15% – samazināt. Tikmēr Lietuvā un Igaunijā aptuveni 66% no aptaujātajām organizācijām plāno palielināt darbinieku skaitu – tas liecina par lielāku pieprasījumu no darba devēju puses.
"Latvijas potenciāls uzlabot nodarbinātības rādītājus saglabājas, taču tas arvien vairāk būs atkarīgs nevis no jaunu darba vietu radīšanas, bet no darbaspēka pieejamības un aktivizēšanas. Jau šobrīd darbinieku trūkums kopumā un tieši augsti kvalificēta darbaspēka trūkums tiek minēti kā vieni no galvenajiem izaicinājumiem organizācijās. To kā problēmu Latvijā ir atzinuši apmēram 56% organizāciju, Lietuvā un Igaunijā – 66–67% organizāciju," norāda J. Nīmants.
Teorētiski Latvijai ir samērā solīdas darbaspēka rezerves, taču praksē to pieejamība ir ļoti nosacīta. Darbaspēka trūkums ir būtiska un strukturāla problēma Latvijas ekonomikai, to nav iespējams atrisināt ar atsevišķiem administratīviem lēmumiem.
"Lielākais potenciāls slēpjas ekonomiski neaktīvo darbspējīgo iedzīvotāju lielākā iesaistē darba tirgū, īpaši pirmspensijas vecuma grupā," skaidro D. Gašpuitis. Tuvojoties pensijas vecumam, nodarbinātības līmenis strauji samazinās, un tas attiecas arī uz iedzīvotājiem, kuri jau sasnieguši pensijas vecumu. Šo grupu noturēšana darba tirgū nākotnē kļūs arvien būtiskāka, jo tā var daļēji mazināt demogrāfiskās lejupslīdes negatīvo ietekmi. Papildu iespējas ekonomists saredz sieviešu nodarbinātības veicināšanā, piedāvājot elastīgākus darba nosacījumus, kas ļautu veiksmīgāk apvienot darbu ar, piemēram, bērnu aprūpi. Nozīmīgs potenciāls saistīts arī ar darbaspēka mobilitātes uzlabošanu, attālināta darba iespēju paplašināšanu un mērķtiecīgām investīcijām reģionos. Vienlaikus Latvijas gadījumā, salīdzinot ar daudzām Eiropas Savienības valstīm, pastāv arī salīdzinoši liels potenciāls tieši vīriešu nodarbinātības pieaugumam.
Iezīmē labklājību
Būtisks izaicinājums joprojām ir neatbilstība starp darba tirgus piedāvājumu un pieprasījumu. "Kritiski jāizvērtē, cik efektīvi tiek izmantoti pieejamie resursi bezdarbnieku pārkvalifikācijai un prasmju attīstībai, ņemot vērā šo programmu apjomīgumu. Lielāks uzsvars būtu liekams uz ciešāku sadarbību ar uzņēmumiem, veicinot viņu ieinteresētību ieguldīt darbaspēka sagatavošanā atbilstoši reālajām tautsaimniecības vajadzībām. Šādas iniciatīvas cieši saistītas arī ar pieejamu mājokļu politiku gan Rīgā, gan reģionos," norāda D. Gašpuitis. Būtisks aspekts ir arī darbinieku motivācija iegūt un pilnveidot darba tirgum atbilstošas prasmes, savukārt darba devējiem jāspēj rast līdzsvaru starp darbinieku gaidām un uzņēmuma interesēm – praksē tas bieži ir nopietns izaicinājums.
"Augstāka nodarbinātība kopumā korelē ar valsts attīstības līmeni, taču tā nav viennozīmīgs labklājības rādītājs. Nodarbinātības līmenis atspoguļo darba tirgus iekļautību, ekonomisko aktivitāti, institucionālo kvalitāti un sabiedrības vērtības. Vienlaikus iedzīvotāju labklājību būtiski ietekmē arī darba kvalitāte, produktivitāte, atalgojuma līmenis un sociālā drošība," secina D. Gašpuitis. Baltijas valstu gadījumā pozitīvi izceļas salīdzinoši nelielā nodarbinātības atšķirība starp sievietēm un vīriešiem, kas liecina par augstu dzimumu līdztiesību darba tirgū. Tomēr tas nozīmē, ka turpmākā ekonomiskā izaugsme arvien vairāk būs atkarīga no produktivitātes pieauguma.