Lai televizorā nezūd krāsas
Sinantropi ir, piemēram, prusaki, kodes, istabas muša, pat mājas zirneklis un, protams, arī cilvēku un mājdzīvnieku parazīti, tāpat dažu sugu ķirmji, ādgrauži, miltu melnuļi, faraonskudra, grāmatu utis, drēbju utis utt. Ir vēl kukaiņu grupa, kas dzīvo gan telpās, gan ārā, piemēram, blusas. Ir tādi, kas mājā iekļūst nejauši, piemēram, augļu mušiņas, ir vēl tādi, kas, aukstumam tuvojoties, meklē ziemošanas vietu, piemēram, tauriņi, zeltactiņas, stiebru mušas. Mājās ziemot atnākušajiem ideāla temperatūra ir tuvu nullei. Apkures sezonā šie kukaiņi iet bojā.
Spuņģis uzsver, ka katra suga dabā ir nozīmīga un kādas izzušana būtu liels zaudējums. Biologs salīdzina dabu ar krāsu televizoru: "Pazūd viena krāsu nianse, it kā to pat nemanām, otra – kaut kas vairs nav tā, trešās zudums jau liek uztraukties. Taču – no otras puses – pasaulē ir daudz dažādu kaitēkļu, cilvēki to iznīcināšanai izmanto dažādus ķīmiskos līdzekļus, bet neviena kaitēkļu suga tāpēc nav izzudusi." Šoreiz par tiem kukaiņiem, kuri cilvēka mājoklī dzīvo pastāvīgi un nereti bojā mums dzīvi. Par sinantropiem.
Dzīvo arī čili piparos
Bagātākā apdzīvotāju fauna ir virtuvē, jo tur ir pārtikas produkti, kurus kukaiņi meklē. Daudzās virtuvēs dzīvo pārtikas produktu svilnis jeb īsāk – pārtikas kode. Voldemārs Spuņģis stāsta: "Tās kāpuri barojas ar miltiem, šokolādi, tējām, garšvielām, esmu atradis čili piparos. Visbiežāk kodi atnes no veikala. Esmu izsekojis ražotājpārtikas uzņēmumu ķēdes, sākot no izejvielām un beidzot ar gatavo produkciju. Ražotāji, sargot savu labo vārdu, nodrošina tīru vidi, bet oliņas produkcijā visbiežāk tiek iedētas veikalos, īpaši mazajos, ja pārtika noliktavā atrodas ilgāk un netiek ievērota tīrība. Izšķīlies kāpurs izgraužas cauri jebkuram iepakojumam un dzīvojas pa iekšu. Mājās atveram iepakojumu, bet tur "tārpi", pareizi jāsaka – tauriņa kāpuri. Vasarā pārtikas kodes pat spēj pārlidot no vienas mājas uz otru. Sabojātos produktus var gan izsaldēt saldētavā, gan izkarsēt cepeškrāsnī un izsijāt vai arī atdot putniem."
Arī 21. gadsimtā no mūsu mājām joprojām nav izzuduši seni cilvēka līdzgaitnieki prusaki. Mūsu platuma grādos visbiežāk sastopams virtuves prusaks. Biologs tēlaini vēstī: "Es dzīvoju daudzdzīvokļu mājā. Tādās padomju laikos prusaki bija normāla parādība, jo mājām bija kopīgas komunikācijas, īsti prusaku bulvāri. Prusaki nav tik kaitīgi, cik vienkārši nepatīkami. Slimības tie nepārnes, bet man nepatīk, ja, piemēram, prusaks rāpo pa biezpienmaizi. Pēdējos divdesmit gadus es virtuves prusakus neesmu pat īsti redzējis. Varbūt ar viņiem kaut kas noticis globāli. Daudziem kukaiņiem ir periodiski attīstības cikli, tie var ilgt gadu desmitiem – te viņi savairojas, te viņu skaits samazinās."
Tikai mārketinga triks
Kas tas ir par radījumu – putekļu ērcīte? Mazi, riebīgi un neredzami kukaiņi, kuri steidzami jānīdē? Biologs pasmaida: "Baidīšana ar putekļu ērcītēm ir labs mārketinga triks. Ja kādam ir alerģija, vaino putekļu ērcīti – sak`, pērciet jaunus matračus, spilvenus, segas! Vecie ir īsta ērcīšu krātuve! Esmu analizējis daudzu mājas putekļu saturu, bet putekļu ērci atradu tikai vecajā Bioloģijas fakultātē Kronvalda bulvārī 4, kur agrāk sēdējām pagrabstāvā un kur bija gana mitrs. Vēl putekļu ērcīti atradu kāda lauku muzeja ekspozīcijas telpā. Pieļauju iespēju, ka ērcītes varētu dzīvot kādā bezpajumtnieku miteklī, kur netīrība, mitrs. Ērcītes pārtiek no cilvēka ādas paliekām. Matračos tās nevar dzīvot, jo nomirs badā. Ja varbūt kādam mājās ir putekļu ērcītes, viņš, šo faktu nezinot, ar tām sadzīvo. Reiz gan sastapos ar ērcīti vienā lauku mājā. Ērcītes var staigāt pa visu māju, rāpot pa sienām, griestiem un nokrist uz cilvēka. Ja viņam ir ērgļa skatiens, tad sīko kukaini var saredzēt. Ērcīte naktī var uzkrist uz sejas, bet tā nekož, tikai kairina ādu."
Kādreiz daudzdzīvokļu mājās bija standarts – gultas blaktis, un šur tur tās joprojām var atrast. Spuņģis klāsta situāciju ar asinssūcējām: "Es gan arī blakti neesmu redzējis kādus divdesmit gadus. Gribēju nodemonstrēt studentiem blakti, lūdzu atnest kādu no kojām (kopmītnes – red.)! Atnesa vienu plānu, caurspīdīgu, izbadējušos, laikam jau tai nebija ko ēst! Uzliku to uz rokas, ļāvu pieēsties, tad ieliku trauciņā, bet šī nomira, laikam slima bija. Savairošanās periodi un populācijas kritumi lielā mērā izskaidrojami ar kukaiņu slimībām. Cilvēkam šīs slimības nav bīstamas."
Agrāk vilnas drēbes burtiski aprija kodes, tagad manīts, ka arī sintētiskie izstrādājumi šīm ir pa zobam. Spuņģis azartiski komentē: "Ar kodēm ir interesanti. Meklējot ēdamo, kodes vasarā var pārlidot no viena dzīvokļa uz citu. Vispār jau drēbju kodei vajadzīga netīra vilna, tīrā vilnā tai pietrūkst minerālvielu. Arī sintētiskiem audumiem vienmēr pievienota vilna. Kodēm vilna (keratīns, olbaltumviela), kas normāli dzīvniekiem nav sagremojama, darbojas kopā ar baktērijām, kas palīdz olbaltumvielu sašķelt, un tās kļūst pieejamas. Sanēsātas zeķes kodēm būs pašā laikā. Parasti lido tikai kožu tēviņi, mātītes skapī klusi sēž uz olām un dara savu darbiņu."
Irsis savējos pazīst
Mani draugi, kas dzīvo citā pilsētas rajonā, ir patiesi nobijušies, jo uz viņu lodžijas iemitinājušies irši (sirseņi). Ko nu? Vadošais pētnieks mierina: "Irši un daudzas lapseņu sugas dabiskos apstākļos dzīvo sausos koku dobumos. Bēniņi un lodžijas viņiem kaut ko tādu atgādina. Ja irši apmetas bēniņos, nav liela nelaime. Ja tie ierīko ligzdu vietā, kur garām staigā cilvēki, nav īpaši labi. Problēma ar iršiem un lapsenēm sākas rudenī, kad ligzda izaugusi liela un tajā mīt ļoti daudz darba lapseņu un iršu. Pavasaris, kad ligzdā ir tikai mātīte, kas dibina ligzdu, ir vislabākais laiks ligzdu aiznest tālu mežā. Rudenī to izdarīt grūtāk. Irši ir 3–4 cm lieli, gudri, viņi izpēta teritoriju, spēj novērtēt draudu iespējamību. Ja pieiesiet pie koka dobuma vai ligzdas uz lodžijas, sargi jūs apskatīs, palidos apkārt, bet nedzels, sēdēs un vērtēs. Ir pat bijuši gadījumi, kad irši apmetušies lauku mājā priekšnamā. Tie apraduši ar cilvēkiem, kas staigā šurp turp un ir pavisam mierīgi. Uz lodžijas dzīvojošos var satraukt apdraudējums ligzdai, ja tai pienāk par tuvu. Pieskarsies ar pirkstu – dabūsi pamatīgu dzēlienu. Indes deva iršiem ir krietni lielāka nekā lapsenēm. Ja cilvēks jūt apdraudējumu un pavasarī nav aiznesis ligzdu uz mežu, rudenī to var tikai fiziski iznīcināt. Ligzda uzcelta vairākos stāvos, ar dihlofosu tai neko nepadarīsiet. Es pats esmu pret šādām metodēm. Uzvelciet bitenieka ietērpu un ar cimdiem rokās noņemiet ligzdu."
Labu vārdu biologs atrod arī lapseņu raksturojumam: "Lapsenes ir plēsoņas, tām ir pozitīva ietekme uz kaitēkļu skaita samazināšanu laukos. Uzbrūkot kaitēkļiem, plēsoņas sargā ražu. Ierasti ir domāt, ka lapsenes lido uz kaut ko saldu un rūgstošu, kas vispār patīk daudziem kukaiņiem, jo viņiem vajadzīgi ogļhidrāti. Lidošana taču ir smags darbs, kas prasa daudz enerģijas. Lapsenes gan ir samērā neprognozējams, tās uzbrūk bez brīdinājuma."
Ods visbriesmīgākais
Mājās ir daudzi kukaiņi, kas mums nav tik ļoti patīkami. LU vadošais pētnieks pasmaida: "Manuprāt, visnepatīkamākā situācija, kad aizej gulēt, izslēdz gaismu un istabā sīc viens vienīgs ods. Kāds vairs miegs? Taču dzīvnieks vien ir. Pamatā kukaiņi ir viendienīši. Mūsu kukaiņiem dabā viena gada dzīves cikls, bet tiem, kas sinantropi, tātad savā ziņā ir mūsu mājdzīvnieki, gadā var būt daudzas paaudzes. Piemēram, prusakiem 3–4 paaudzes, augļu mušiņām, kas rudeņos ielido, dzīves cikls apmēram trīs nedēļas. Ja rudenī telpās atrodas produkti, kuros viņas var attīstīties (kaut vai aiz plaukta aizkritis sapuvis ābols), tad pēc divām nedēļām atkal jauna paaudze sāk savu dzīvi."
Kukaiņu mums netrūkst. Bez vietējiem sīkajiem dzīvniekiem ir arī lielas iespējas pārceļot ar transportu. "Reiz cēlos pāri Baltijas jūrai ar prāmi no Klaipēdas uz Ķīli. Klaipēdā vakarā ap kuģi bija daudz gaismas, daudz kukaiņu salidoja, un es novēroju, ka tie izvēlējās aizvēju un aizkuģoja līdz pašai Ķīlei. Tas pats ar vilcieniem, ar visu sabiedrisko transportu.
Pie mums katru gadu ieceļo ļoti daudz kukaiņu, it īpaši no dienvidiem. Mūsu klimats tagad ir maigāks, siltāks, tomēr lielākā daļa ieceļotāju aiziet bojā. Taču ir arī tādi, kas pakāpeniski ienākuši un pielāgojušies.
Laime, ka dzīvojam Dievzemītē, kur apdraudējums no kukaiņiem ir ļoti niecīgs. Jo tālāk uz dienvidiem, jo apdraudējums lielāks. Latvijā reāli bīstamas ir asinssūcēju ērces, kuras pārnēsā slimības."